Dzirnavu iela 7

Dzirnavu iela 7- Šlosa fabrika.

Alūksnes muižas laikā Dzirnavu ielā 7 atradās muižas kūtis, savukārt 1901. gadā īpašumu no baroniem fon Fītinghofiem iegādājās tolaik lielākais Alūksnes uzņēmējs Roberts Šloss. Dzirnavu ielā 7 viņš atvēra ne tikai savu uzņēmumu, te atradās arī viņa dzīvesvieta.

 “Roberts Šloss” bija pirmskara Alūksnes un apkārtnes lielākais un priekšzīmīgākais rūpniecības uzņēmums, kurā bija vilnas un linu vērptuves, kokzāģētava un tvaika dzirnavas, kā arī elektrostacija. Sākotnēji iekārtas darbināja 20  zirgspēku (ZS) lokomobile (viens zirgspēks = 735 vati), bet vēlāk, kad atvērta linu vērptuve, slodze pieauga līdz 60 ZS lokomobilei. 1921. gadā ražotne paplašinājās un ierīkota elektrostacija, kurai bija nepieciešama 125 ZS lokomobile. Periodā no 1911. līdz 1921. gadam uzņēmums vairākkārt cieta ugunsgrēkos, tādēļ veikti uzlabojumi un ieviesta modernāka un jaudīgāka tehnika: darbojās vēl viens “DEUC” sūcgāzes motors 200 ZS, paplašināts elektrotīkls, uzstādīts ģenerators. Ja sākotnēji R. Šloss pastāvīgi nodarbināja apmēram piecdesmit cilvēkus (ziemā pat astoņdesmit cilvēkus), tad 1927. gadā strādājošo skaits pieauga līdz simtam. R. Šloss, izkonkurējot A. Ringu un G. Kociņu, noslēdza līgumu ar Alūksnes pilsētas domi par elektrības piegādi. Tādējādi R. Šlosa uzņēmums bija vienīgais elektrības ražotājs pilsētā. 1933. gada laikraksts “Vidzemes Vēstnesis” Nr. 238 iedzīvotājiem ziņoja: “Elektrību ielu un dzīvokļu apgaismošanai un darba spēkam dod Roberta Šlosa elektriskā stacija, kura darbojas teicami un bez traucējumiem. Apgaismošanas tarifs lētāks pret kaimiņu pilsētām- 32 sant. kilov. stunda, bet citviet 40- 48 sant.” Ļoti svarīgi bija ievērot visus ekspluatēšanas drošības noteikumus. Kad 1932. gada maijā uzņēmumā no pārkurināta ģeneratora izcēlās ugunsgrēks, pilsētas apgaismošana no tā necieta.

1940. gada rudenī R. Šlosa uzņēmumu nacionalizēja. Tā paša gada decembrī sekoja Pārtikas rūpniecības komisāra pavēle Nr. 266: “Izveidojot nacionalizēto miltu rūpniecības uzņēmumu tīklu, pārdēvēt šādus nacionalizētos lauku dzirnavu uzņēmumus:1) N/U “Roberts Šloss” vilnas un linu vērptuve, elektriskā stacija un koku zāģētava Alūksnē, Dzirnavu ielā 7,- par Miltu un maizes rūpniecības tresta “Alūksnes dzirnavām”.

Vācu okupācijas laikā R. Šloss atguva uzņēmuma pārvaldīšanas tiesības.  R. Šlosa māsas meita L. Branka- Bakajeva stāstīja, ka “lai gan vācieši Robertam ļāvuši vadīt fabriku, viņš kopā ar sievu un bērniem tomēr nolēmis aizbraukt uz Vāciju”. Alūksnes muzeja krājuma glabātā fotogrāfija liecina, ka ēka cieta Otrā pasaules kara laikā.

Padomju periodā (no 1940. gadiem) R. Šlosa uzņēmuma vietā darbu sāka Alūksnes rūpkombināta galdniecība (vēlāk Smiltenes mēbeļu kombināta filiāle- Alūksnes galdniecība).

1965. gada 1. jūlijā tika atvērta VEF filiāle- Alūksnes 14. cehs. Tā bija pirmā vieta ārpus “lielā VEF” sienām, kur sāka ražot elektrotehniskās rūpniecības milzeņa montāžas konveijeriem tik nepieciešamās cietās shēmas, karkasus, releju spoles un citu produkciju.

1990. gadu sākumā, mainoties politiskajai un ekonomiskajai situācijai valstī, cehu pārveidoja par Alūksnes komutācijas tehnikas mezglu rūpnīcu. Turpmākajos gados rūpnīca nonāca finansiālās grūtībās, nodokļu slogs bija lielāks nekā uzņēmums spēja to “nest”, turklāt savas tiesības uz īpašumu pieteica R. Šlosa mantinieki. 1996. gada 10. aprīlī Alūksnes komutācijas tehnikas mezglu rūpnīca tika nodota privatizācijai.

Foto: Dzirnavu iela 7, 1900. gadi (ANM- 13649). 2020. gada foto – Anita Grīvniece.