Augusta mēneša krājuma priekšmets

Aizsardzes formas tērpa nozīmīte (ANM 1660).

Nozīmītes laukumā izvietots auseklītis, kura centrā balti emaljēti savīti burti “LA” (Latvijas aizsardzes). Šāda tipa aizsardžu nozīmītes apstiprināja 1935. gadā. Līdz tam katra novada aizsardzēm bija sava “saktas” tipa nozīmīte.

1919. gada 12. augustā tika dibināts Valkas aizsargu pulks, kurā ietilpa arī Alūksnes aizsargi. Latvijas Aizsargu organizācija bija brīvprātīga, paramilitāra, parapolicejiska latviešu pilsonības masu organizācija, kuras galvenie mērķi bija sargāt valsti no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, kā arī audzināt iedzīvotājus patriotiskā garā. Pirmās brīvvalsts laikā Latvijā bija 19 aizsargu pulki. Aizsargi regulāri sadarbojās ar armijas virsniekiem un instruktoriem, rīkoja kopīgus manevrus ar armiju, izmantoja tās resursus un infrastruktūru. Pēc Neatkarības kara beigām aizsargos ieplūda daudz atvaļināto militārpersonu. Tā bija vislielākā masu organizācija Latvijā, kas aktīvi piedalījās kā militārajā, tā sabiedriski politiskajā, sporta un kultūras dzīvē.

Aizsargi organizēja dažādus kursus un lekcijas par vēstures, aizsardzības, saimnieciskajām, kultūras tendencēm. 1930. gadu beigās organizācija sāka aktīvi pārņemt vai celt ēkas, kur tika ierīkoti aizsargu nami un atvērtas bibliotēkas. Šīs iestādes kļuva par nozīmīgiem kultūras centriem lauku reģionos. Aizsargi pildīja arī sociāla un sabiedriska rakstura darbus, piemēram, ņēma savā aizbildniecībā bāreņus, organizēja pasākumus bērniem no trūcīgām ģimenēm, vāca ziedojumus. Aizsargi aktīvi piedalījās arī kapu, piemiņas vietu un dabas objektu sakopšanas darbos,  kā arī mežu stādīšanas talkās. Augusta pēdējā svētdienā, katru gadu vienā no apriņķa pilsētām - Valkā, Smiltenē vai Alūksnē - tika svinēta Valkas aizsargu un aizsardžu pulka svētku diena.

1926. gadā tika izveidota Latvijas aizsargu organizācijas sieviešu nodaļa – aizsardzes. Par aizsardžu organizācijas mērķiem vēsta 1935. gada 15. aprīļa periodikas izdevums “Aizsargs”: “Tajos satrauktajos laikos, kad cīņas troksnis frontē gan bija izskanējis, bet no jauna sākās latviešu saimnieciskajā un gara dzīvē, dzima doma par to, ka sava tiesa mūsu dzīves jaunradīšanas, kopšanas un sargāšanas darba jānes latviešu sievietei, tāpat kā latviešu vīriem. Vēl vairāk tāpēc, ka šinī darbā šķita svarīga ik roka un ik sirds. Izpostītajai dzīves kārtībai un vēl satrauktajiem prātiem vajadzēja stāties pretī ar spēku un ticību. Tāpēc tik saprotams, ka topošā Latvijas aizsardze savas organizācijas būtību teica mūsu garīgā spēka un ticības kopšanā. Ar šo prasību pret sevi un citiem iet sabiedriskajā darbā, lai to, kas nav vienai pa spēkam, veiktu daudzas kopā. Lūkot dzīves un tikumu kārtību, ticību sev un darbam – bija aizsardžu uzdevums jau ar pirmajām dienām.”

1935. gadā, kad tika izdoda arī jaunā aizsardžu nozīmīte, aizsargu priekšnieks 4. februārī izdeva rīkojumu par formas tērpa valkāšanu, kas noteica, ka “aizsardžu kleita šūta no haki krāsas vilnas drēbes, pēc apstiprināta parauga, un sastāv no kopā sašūtiem svārkiem un blūzes ar tās pašas drēbes 3,9 cm platu, ik pa 0,5 cm nošūtu jostu, piestiprinātu blūzes un svārku sašuvuma vietā sānos. Blūze mugurā gluda, priekšā slēgta ar faldi ar 4 caurpogojamām pogām, josta ar 1 un piedurkņu aproces ar 2 caurpogojamām pogām. Svārki mugurā gludi, bet priekšā divas 5 cm dziļi no abām pusēm ielocītas faldes. Faldes nošūtas sākot ar jostas vietu un beidzot ar 15 cm virs ceļiem. Faldes ielocījumam jābūt iepretim celim. Uz blūzes un svārkiem katrā pusē aizpogājama kabata. Visur minētās pogas viena lieluma, brūnas ādas pinuma. Kleitas apkaklīte rotāta ar otru, šaurāku (apm. 0,5 cm) par pirmo, baltas vieglas drēbes apkaklīti un piedurkņu noslēgums ar tādas pašas baltas drēbes aprocīti. Apkaklītes priekšējo stūru platums 8 cm. Kleitas garums ne īsāks par 29 cm no zemes. Aizsardžu krūšu nozīme spraužama uz blūzes slēguma faldes 0,8 cm zem apkakles slēguma. Uz kreisās piedurknes 15 cm virs elkoņa nēsājams attiecīga pulka numurs, izšūts zeltā uz brūna samta vairodziņa. Zem šī vairodziņa nēsājamas izdienas nozīmes: 5 gadiem ar sudrabu, 10 gadiem ar zeltu, uz brūna samta leņķīša. Pulciņa priekšnieces amata nozīme viena zelta zvaigznīte, un pulka vecākās aizsardzes nozīme 2 zelta zvaigznītes uz brūna samta pamata, nēsājamas 3 cm virs kreisās krūšu kabatas. Goda zīmes nēsājamas zem šīs amata nozīmes virs kabatiņas. Cepure no tumši brūna samta. Cepures dibens apaļš, virsēja mala platākā vieta 6,7 cm, pakāpeniski sašaurinājās uz labiem sāniem līdz 4,5 cm. Pieres apmale ir nošūta ik pa 0,4 cm un platākā vietā ir 5,5 cm, pakāpeniski sašaurinājās uz labiem sāniem līdz 2,5 cm. Cepures nozīme spraužama apmales platākā vietā un nēsājama pret kreisajiem deniņiem. Kurpes tumši bruņas ar puszemiem papēžiem. Zeķes tumši brūnas.”

1939. gadā tika izveidota arī aizsargu jaunatnes organizācija – jaunsardze. 1940. gada 1. janvārī aizsargu organizācijā bija 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargi . Organizācija tika likvidēta 1940. gada 23. jūnijā pēc padomju okupācijas sākšanās. 1941. gadā daudzi aizsargi un viņu ģimenes tika represēti.

Aizsargu dienas Alūksnē. 1932. g. Parāde. 1938. g. Aizsardzes. 1938. g.