Alūksnes atbrīvošana

Sākums / Muzejs / Pētnieciskais darbs / Alūksnes atbrīvošana

1919. gada pavasarī cīņā pret lieliniekiem Kurzemē apvienojās latviešu un vācu militārie spēki – landesvērs, Golca dzelzs divīzija un Latvijas Pagaidu valdības karaspēks. Savukārt ziemeļos Igaunijas armija bija padzinusi lieliniekus no savas valsts un, pēc vienošanās ar Latvijas Pagaidu valdību, turpināja cīņu Latvijā. 1919. gada 18. februārī Latvijas Pagaidu valdības pārstāvji parakstīja līgumu ar Igaunijas Pagaidu valdību par latviešu karaspēka vienību formēšanu Tērbatā (Tartu), un tika nodibināts 1. Valmieras kājnieku pulks.

Latvijas atbrīvošanas karā Igaunijas armijas sastāvā cīnījās arī somu brīvprātīgie- igauņa Hansa Kalma un zviedra Martina Ekstrēma vadītie pulki. H. Kalms ar savu pulku, kuru dēvēja par “Ziemeļu zēniem”, devās uz Igaunijas dienvidiem, pēc tam ieņēma Valku. Tolaik pulkā bija 1938 karavīri un 16 medicīnas māsas. H. Kalma padotībā bataljonu komandēja jēgeru pulkveži Hannula, Svinhufvuds un Snellmans.

Cīņas turpinājās. 15. februārī “Ziemeļu zēni” iekaroja Koikilas ciemu Igaunijā, tad caur Trapeni devās uz Zeltiņiem, kur bataljons sadalījās. I bataljons aptuveni 880 kareivju sastāvā Hannulas vadībā devās uz Alūksni caur Ates muižu, II bataljons aptuveni 310 kareivju sastāvā Svinhufvuda vadībā - caur Tūju, kur 20. februārī cīnījās ar lieliniekiem, kas bija izvietojuši pozīcijas muižas apkārtnē. Tikmēr Hannulas bataljons ieņēma Ates muižu un Umerniekus, bet nākamajā dienā devās iekarot Alūksni.

Netālu no Alūksnes bija izvietotas vairākas lielinieku grupas, kas 30–40 km attālumā aizstāvēja Rīgas–Pleskavas lielceļu. Savukārt pilsētā dažādus uzdevumus pildīja aptuveni 500 karavīru. 21, februāra rītā Alūksnē ieradās arī četras rotas no 6. latviešu pulka. Kopā Alūksni sargāja aptuveni 1300 lielinieku.

Hannula ar savu bataljonu devās ceļā no Ķirkām 21. februārī pulksten 4 no rīta, savukārt Svinhufvuds - no Tūjas taču tika apstādināts ienaidnieka priekšpostenī Alsviķu ceļa sazarojumā, kur cīnījās vairākas stundas.

Hannulas bataljona cīņas pret lieliniekiem Alūksnes stacijas apkārtnē sākās pulksten 7.30 un beidzās pulksten 10. Tikai tad, kad kauja bija galā, no ziemeļiem pa dzelzceļu nāca Svinhufvuda II bataljons. Somu krustugunīs krita ap 370 karavīru. Vairāki Ziemeļu zēni uzbrukumā bija izšāvuši visas patronas, tāpēc turpināja cīnīties ar durkļiem un dunčiem.

23. februārī somu brīvprātīgo pulka “Ziemeļu zēni” izlūku vienība, ar cerību iegūt papildus bruņojumu un munīciju, nonāca pie Bejas skolas upītes kraujas, kur notika sadursme ar lieliniekiem (Babeckas kauja). Šajā kaujā krita 10 somu pulka karavīri. 24. februārī Alūksnes tirgus laukumā pie baznīcas notika parāde, kurā piedalījās vairāki simti somu karavīru, kā arī pārstāvji no aizsargu (kaitselita) Tallinas bataljona. Šī bataljona karavīri bija veikuši kritušo somu izvešanu no Alūksnes, kas pēc kaujas bija atvesti pils pagalmā, bet vēlāk pārvietoti pils pagrabā. 26. februāra vakarā somu brīvprātīgie un Tallinas bataljona zemessargi atstāja Alūksni. 28. februārī Alūksni bez kaujas atguva 2. brigādes latviešu strēlnieki. 6. martā pretī Alūksnes Jaunajai pilij tika apglabāti cīņās kritušie sarkanarmieši.

1919. gada 27. martā 1. Valmiera kājnieku pulks kopā ar igauņu aizsargu (kaitselita) Tallinas (tolaik Rēveles) un Tērbatas bataljoniem, kā arī trīs bruņotiem vilcieniem no Melnupes krastiem sāka Latvijas atbrīvošanu no lieliniekiem.

29. martā pulks iesāka savu pirmo uzbrukumu gar Valkas-Vecgulbenes šaursliežu dzelzceļu. Sīvas kaujas tika izcīnītas pie Rezakas, Alsviķiem, Māriņkalna, Jaunlaicenes un Apes, tomēr pretinieka pārspēka dēļ Alūksni neizdevās ieņemt. Tikmēr 1919. gada 31. martā Tartu pilsētā tika dibināta Ziemeļlatvijas brigāde, kuras uzdevums bija Vidzemes un Latgales atbrīvošana. Brigādes sastāvā ietilpa apvienotais 1. Valmieras un 2. Cēsu kājnieku pulks, vēlāk arī Ziemeļlatvijas partizānu pulks, divi jātnieku eskadroni un divas artilērijas baterijas. 26. maijā šie spēki kopā ar igauņiem ieņēma Valmieru, bet 27. maijā 1. Valmiera kājnieku pulks kopā ar 2. igauņu jātnieku pulku pārgāja uzbrukumā Alūksnes virzienā. Turpmākos uzbrukumus lielinieki nespēja atvairīt.

1919. gada 27. maijā notika LKP Alūksnes apriņķa organizācijas 2. konference, kuras laikā tika pieņemts lēmums par lielinieku atkāpšanos. 1919. gada 29. maijā Alūksnē ienāca igauņu jātnieki un 1. Valmieras kājnieku pulka jātnieku izlūku komanda. Alūksne bija atbrīvota. Brīvības cīņas Alūksnes novadā nebija vieglas – laikposmā no 31. marta līdz maijam kaujās krita vairāk nekā 281 Valmieras kājnieku pulka karavīri, daudzi desmiti tika ievainoti. Ievērojamus zaudējumus cieta arī igauņu karavīri un somi.

“Toreiz par izklaidēšanos bagātīgi gādāja dažādu karaspēku un varu maiņa. Vācieši, baltie krievi, sarkanie krievi, igauņi, somi, pat dāņi skaistos, līdz ceļgaliem šņorējamos stulmeņos. Sevišķi viena no šādām ainām dziļi iespiedusies atmiņā. Nelaimīgi sarkano pusē palikušie latviešu strēlnieki, mazs pulciņš, garu dienu noturēja Alūksni pret divām brīvprātīgo somu rotām, kas bija ieradušās palīgā igauņiem. Sarkanais krievu bataljons jau rīta agrumā pilnīgā panikā, mežonīgā skrējienā izdrāzās cauri Alūksnei, projām uz austrumiem. Daudzi krieviņi skrēja bez ieročiem, tā, ka vaļenkas vien zibēja un garo šineļu stāvi plīvoja pa gaisu . Ik brīdi gaidījām ierodamies somus, kuriem bija varenu, “zvērīgu” karotāju slava. Bet nekas nenotika. Pilsētiņas otrā, kalna pusē, plinšķēja šāvieni, kratījās ložmetēji. Mēs klausījāmies, vai šāvieni neskan arī pa labi un pa kreisi, kas nozīmētu apiešanas manevru, bet laikam jau dūšīgie somi dzinās virsū Alūksnei tieši. Tā tas turpinājās visu dienu līdz krēslai. Tad iestājās klusums. Pēc kāda brīža baznīcas laukumā parādījās strēlnieki. Kādi piecpadsmit, ne vairāk. Neskanēja ne komandas, ne valodas. Nodurtām galvām kā piekusuši darbinieki nesdami savus darbarīkus pār plecam, viņi gāja nesteigdamies, mierīgā solī cieši garām mūsu mājokļa logiem uz ezerceļu, kas veda pāri aizsalušajam klajumam. Vienam no gājējiem bija pārsieta galva un roka. Otrs piekliboja ar asinīm apšļakstītu kāju. Kādu smagāku ievainotu biedru vilka līdzi uz riteņotā Maksima ložmetēja. Viņa nokārtā galva kūļājās līdzi soļu ritmam…Strēlnieku varonībai piemita vēl īpaša ironija. Viņi sedza savai tautai naidīgo krievu iekarotāju atkāpšanos. Un kurp atkāpās viņi paši? Projām no savas zemes, svešumā, kur viņus negaidīja vis pateicība, bet tikai aizdomas, skaudība, represēšana un likvidācija. (..)Beidzot, vēlā pavasarī, ar brašu dziesmu uz lūpām Alūksnē iesoļoja brašās Latvijas karavīri. Uz palikšanu!”

Anšlavs Eglītis “Lielais mēmais”. // Latvijas Jaunatne, 1991. gada 12. jūnijs, Nr. 59.

“1919. gada sākumā Alūksni pārsteidza satricinošs notikums. Pilsētā atveda (..) kritušos revolucionāros cīnītājus. Visi upuri bija novietoti pie ezera krasta Ellenberga nama balkonā. (Tagadējā pilsētas slimnīcā.) Revolucionāru mirstīgās atliekas, katru atsevišķi, iezārkoja sarkanos šķirstos. Bēru dienā gājiens lēnām virzījās pa Pils ielu līdz Alūksnes izpildu komitejai. Kara orķestris spēlēja kara maršus. Pils laukumā varoņu šķirstus laižot garā kopējā kapā, Sarkanarmijas vienības salutēja trīs reizes.(..) Ar šiem upuriem toreiz arī tika atklāti Brāļu kapi Alūksnē.”

Artūra Kļavas atmiņas par 1917. – 1919. gadu Alūksnē. ANM 1701.

Daži no saimnieku dēliem ir ieradušies ar saviem zirgiem, un dažās dienās tiks pabeigta zirgu mobilizācija Valmieras apriņķī. Valmieras apriņķa komandantam dota pavēle 1 ) noņemt uz visiem laikiem tos zirgus, kuru noņemšana nekavē saimniecību; 2) noņemt uz laiku līdz 1. maijam tos zirgus, kas nav tagad nepieciešami priekš saimniecībām. Par visiem noņemtiem zirgiem jāizdod kvītes, kurās uzrādīta zirga vērtības summa (vezumnieku zirgs - 800, artilērijas - 1000, kavalērijas - 1200 rubļu). Valkas apriņķī zirgu mobilizācija pagaidām netika izvesta.

Igauņi nevar dot ne apģērbu, ne zābakus, kamēr [tie] nav atvesti no Anglijas, kas varēs notikt pēc pāris mēnešiem. Tādēļ visiem mobilizētiem būs jāiet karā savā apģērbā. Priekš nepietiekoši ar apģērbu un apaviem apgādātiem zaldātiem varēšu nopirkt še Rēvelē 40 pāru zābaku un tikpat daudz manteļu.

No pirmiem iesauktiem tika sākts formēt bataljonu; bet kad iesaukto izrādījās vairāk, nekā bij sagaidāms, tad no 10. marta sāka formēt 3ju bataljonu pulkus. Par pulka komandieri iecēlu apakšpalkavnieku Jansonu un pulkam pavēlēju saukties par “Pirmo Valmieras kājnieku pulku”.

Latvijas Pagaidu valdības kara atašeja Igaunijā J. Zemitāna ziņojums (Nr.151) apsardzības ministram J. Zālītim par karaspēka formēšanu Igaunijā un Ziemeļlatvijā.

[1919. gada 12. martā, Tallinā].

Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, 1988. 304 lpp.>Nr.72, 150.-152.lpp.

ALŪKSNES NOVADA MUZEJS

Adrese: Pils iela 74, Alūksne, Alūksnes novads, LV-4301
Tālrunis: +371 64381321
Mob.tālrunis: +371 25665538
E-pasts: [email protected]

Kontakti Darba laiks Kā nokļūt Privātums Piekļūstamības paziņojums Anketas

Dizains un izstrāde weblapa.lv

Ieraksti meklēto