Izpētes vēsture

Pēc paša senākā Alūksnes muižas un tās apkārtnes plāna, ko sastādījis 1687.gadā O.Ekvists (Zviedru lielais kadastrs) tagadējā parka vietā nevar saskatīt iezīmētus kokus, kas norāda uz to, ka parks vai mežs toreiz tur vēl nav bijis.

Tikai 1791.gadā Johana V.Krauzes Alūksnes skatu albūmā, kurā redzama Pilssala ar nopostīto ordeņa pili un dažas dzīvojamās mājas ar saimniecības ēkām, kā arī abas baznīcas (vecā un jaunā), saskatāmas parka stādījumu kontūras, kas norāda, ka Alūksnes muižas parks toreiz jau bijis daļēji izveidots.

Domājams, ka vienlaicīgi ar muižas ēku (ozolkoka pils) celtniecību 18.gs. beigās tika ierīkots pils parks. Sākotnēji parks veidots regulārā franču stilā. Parka rietumu daļā (pie O.Vācieša ielas) vēl tagad saglabājušies tanī laikā stādītie ozoli. Parka ierīkošanai un kopšanai pils īpašnieki Fītinghofi pieaicināja labākos speciālistus – daiļdārzniekus, kā arī izmantoja dzimtļaužu prasmīgās rokas.

No P.Kampes „Lexikon liv – und kurlanddisher Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400.-1850” (Bd. I-II, Stockholm 2951.-1957.) redzams, ka no 1744.gada ar dažādiem laika posmiem Alūksnē strādājuši dārznieki Johans Georgs Holofernes (1744., 1747), Ernests Taube (1763), Johans Georgs Graslers (1795), Šmits (1798.-1800.).

18.gadsimtā Eiropā strauji sāk attīstīties ainaviskie dārzi. Kokus un krūmus dārzos un parkos audzē dabiskās grupās, ceļus veido ar dabiskiem izliekumiem. Šajos dārzos plaši izmanto ūdeņus, saglabājot krastmalu pirmatnējo raksturu. Jaunie strāvojumi dārzu mākslā nokļūst arī līdz Alūksnei. Burhards Fītinghofs savā laikā strādāja Pavlovskā kā galma kambarkungs pie imperatora Pāvila I. Tanī laikā Pavlovskā jau bija ierīkots angļu stila ainaviskais parks. Tas arī radīja ierosmi Burhardam Fītinghofam līdzīgu veidot Alūksnē, par ko liecina zināms paralēlisms Pavlovskas un Alūksnes parka objektu nomenklatūrā.

Ap 1800.gadu viņš liek paplašināt un pārveidot 40 gadu veco dārzu ar regulāru plānojumu par ainavu dārzu, pieaicinot šinī darbā par dārznieku Pēteri Buku. Pēc Vilhelma Frībes (Wilhelm Friebe) „Oekonomisch – technische Flora fur Lievland, Ehstland und Kurland” (R., 1805) Pēteris Buks Alūksnes parkā izveido visbagātāko kokaugu kolekciju Vidzemē. Alūksnes muižas īpašnieks stādījumiem līdzekļus nežēloja, jo XIX gadsimta sākumu viņš bija nolēmis atzīmēt ar ainaviska stila parka izveidošanu un ievērojami paplašinot apstādījumu platību. P.Buks sāka darbu ar plašu vērienu. Stādāmo materiālu pirka no J.Cigras kokaudzētavas Rīgā, no Pēterburgas, no jaundibinātā Tērbatas (Tartu) universitātes Botāniskā dārza, no Berlīnes un citurienes.

Tā četru gadu laikā Alūksnē radās viens no sugām bagātākajiem dendroloģiskajiem parkiem Baltijā. Pēc toreizējā Rīgas apriņķa skolu inspektora V.Frībes ziņām, Alūksnes parkā 1804.gadā jau augušas 18 skuju koku un 152 lapu koku un krūmu sugas, kā arī 15 dažādas kokaugu dekoratīvās formas. Plaši pārstāvētas kļavas Acer (8 sugas), grimoņi Cornus (6 sugas), vilkābeles Crataegus (8 sugas), sausserži Lonicera (9 sugas) apses Populus (10 sugas) un spirejas Spiraea (10 sugas). Mēģināts audzēt arī tādas vāji ziemcietīgas sugas kā trompetliāna, Amerikas cefalants, sniegpārslu koks, Virgīnijas hurma, tulpju koks, mespils, austrumu un rietumu platāna.

Pēc A.Mauriņa „Saistošā dendroloģija” (izd. Liesma., Rīga., 1973.) Alūksnes parks bija pirmā vieta Vidzemē, kur lauku apvidus parkā sāka audzēt sarkano kļavu, amorfu, pundurmandeli, ceanotu, kokžņaudzēju, koluteju, kizilu, zeltliju, šaurlapu eleagnu, ligustru un vēl vairākas citzemju kokaugu sugas. No skuju kokiem šeit jau 19.gadsimta sākumā auga balzama baltegle, zirņu pacipreses, kazaku un Virdžīnijas kadiķi, Amerikas un Eiropas lapegles, Kanādas un melnā egle, ciedru priede, Veimuta un Virdžīnijas priedes, tūja.

Dendroloģiskie pētījumi Alūksnes parkā vēl veikti no 1968. līdz 1970.gadam (R.Cinovskis, I.Janele, I.Skujeniece, A.Zvirgzds „Koki un krūmi Latvijas lauku parkos”, Rīga, 1974., izdevniecība „Zinātne”), kad tur bez vietējām sugām (kļavas, oši, ozoli, melnalkšņi, bērzi, liepas, priedes, egles, apses, gobas) konstatētas arī introducētās sugas – balzāma un Sibīrijas baltegles (Abies balsamea var.phanerolepis un A.sibirica), Eiropas un Krievijas lapegles (Larix decidua un L.russica), Kanādas egle (Picea glauca), Veimuta priede (Pinus stropus), zaļā un zilganā (Pseudotsuga menziesii var.menziesii un P.menziesii var.glauca), parastā zirgkastaņa (Aesculus hippocastanum), melnaugļu aronija (Aronia melanocarpa), baltā apse (Populus alba), balzāma papele (Populus balsamifera), sarkanais ozols (Quercu rubra), adatainā roze (Rosa acicularis), smaržīgā avene (Rubus odoratus), sarkanais plūškoks (Sambucus racemosa), hibrīdais pīlādzis (Sorbus x hybrida), baltā spireja (Spiraea alba), Ungārijas ceriņš (Syringa josikaea).

Līdztekus šiem pētījumiem, ieteikts parka stādījumus papildināt ar jaunām sugām.

Latvijas Nacionālais Botāniskais dārzs Alūksnes parkā regulāri veicis kokaugu inventarizāciju un arī devis ieteikumus parka kopšanā un jaunu stādījumu veidošanā. Pēdējā šāda veida inventarizācija notika 1996.gadā, kuras rezultātā konstatētas 40 introducētas sugas un 15 vietējo sugu dižkoki.

Bez jau iepriekš minētajiem svešzemju sugām parkā konstatētas arī krastu un kalnu kļavas (Acer ginnala un A. pseudoplatanus `Purpurascens`), dažādu sugu forsītijas (Forsythia sp.), Virdžīnijas ieva (Padus virginiana), asā egle (Picea pungens), Arizonas baltegle (Abies arizonica), pelēkais un Mandžūrijas riekstkoki (Juglans cinerea un J.mandshurica), kazaku kadiķis (Juniperus sabina `Tamariscifolia`), rietumu tūjas šķirnes (Thuja occidentalis `Columna`, `Globosa Salaspils`, `Lutea`), papīra un zemais bērzs (Betula papyrifera un B.humilis).