Marta mēneša krājuma priekšmets
04.03.2022
Šomēnes godināsim visus, kuri laikmetu griežos bezbailīgi un pašaizliedzīgi aizstāvējuši savu Dzimteni un pārliecību. Pieminot tos, kuri cīnījušies kaujas laukā vai meža aizsegā un kuru spēcīgos vārdus un uzskatus nesalauza nedz spaidu darbi, nedz arī ceļš uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem, par Alūksnes muzeja marta mēneša krājuma priekšmetu izvēlēti uz Magadanu deportētā Voldemāra Eglīša meistardarbi: sakta, piespraude, gredzens un kastīte ar gravējumu, kas ar starpnieku palīdzību sūtīti sievai Antonijai un meitai Ilgai uz izsūtījuma vietu Krasnojarskas apgabalā.
Voldemārs Eglītis dzimis 1904. gada Abrenes apriņķa Kacēnu pagastā. Laikā no 1923. līdz 1927. gadam mācījies Rīgas tehnikumā. Precējies ar Antoniju (dzim. Irbe 1915. g.). Viņu ģimenē divi bērni – Gunārs (dzim. 1938. g.) un Ilga (dzim. 1941. g.).
Sākoties Otrajam pasaules karam, Eglīšu ģimene cieta no padomju represijām: 1940. gadā nacionalizēta Voldemāra mehāniskā darbnīca, bet 1941. gada 14. jūnijā viņa sieva un bērni izsūtīti uz Krasnojarskas apgabala Nazarovu.
Nacionālistiski noskaņots un patriotisku jūtu vadīts, Voldemārs iestājās policijas pašaizsradzības grupā. 1945. gada 14. septembrī Latvijas PSR VDTK Voldemāru arestēja, un 1946. gada 23. janvārī Latvijas PSR IeTK karaspēka kara tribunāls viņu tiesāja par dzimtenes nodevību ar brīvības atņemšanu uz 20 gadiem, kā arī tiesību atņemšanu uz 5 gadiem un mantas konfiskāciju. Lēmumā var lasīt, ka: “Ar kara tribunāla spriedumu Voldemārs Eglītis notiesāts par to, ka labprātīgi iestājies Kačanovas pagasta policijā, kurā dienējis līdz 1944. gada jūlijam. No 1941. gada jūlija līdz septembrim patrulējis pa ceļiem, apsargājis policijas ēku, piedalījies arestēto padomju pilsoņu konvojēšanā, padomju partizānu meklēšanā.”
Pēc tribunāla sprieduma sekoja Voldemāra deportācija uz Magadanas apgabalu.
Darba apstākļi Voldemāram bija vieglāki nekā citiem, jo viņš bija izglītots un prasmīgs smalku tehnisku darbu lietpratējs. Pateicoties izglītotā priekšnieka iejūtībai, Voldemāram izdevās izdzīvot skarbajos apstākļos un iemantot līdzcilvēku cieņu. Savā darbnīcā viņš veidoja rotaslietas: gredzenus, piespraudes, sprādzes, cigarešu etvijas, lādītes u. c. darbus, kā arī veica smalkus gravējumus. Visu šo gadu laikā viņš sarakstījās gan ar savu ģimeni, gan ar radiniekiem Latvijā. Ar starpnieku palīdzību no apcietinājuma vietas Voldemārs sievai un bērniem nosūtīja savus meistardarbus. Dēlam Gunāram tika izgatavots saliekamais nazis, meitai Ilgai saktiņa, uz kuras iegravēts smalks gravējums – “Ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās” un apakšā pie adatas “ИЛГА ЭГЛИТ на память от папы”. Sievai Antonijai izgatavota piespraude, gredzeni un kastīte ar gravējumu un smalkiem, krāsainiem akmentiņiem.
Ieslodzījumā Voldemārs atradās no 1945. gada 14. septembra līdz 1954. gada 13. novembrim, kad izvirzīto spriedumu atcēla Magadanas apgabaltiesa.
Ģimene satikās Krasnojarskā 1956. gadā, un pēc četriem gadiem viņi laimīgi atgriezās Latvijā.
Ieraksti meklēto