Pastaiga pa Alūksnes Muižas parku kopā ar dendrologu, ainavu arhitektu Agri Veismani

Aicinām uz pastaigu pa Alūksnes Muižas parku kopā ar dendrologu un ainavu arhitektu Agri Veismani 2021. gada 21. augustā plkst. 11:00, lai iepazītu augu daudzveidību un dendroloģiskās bagātības veidošanas pieredzi Alūksnes Muižas parkā 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā.

Alūksnes muižas parks pieder pie nozīmīgākajiem vēstures un kultūras pieminekļiem Latvijā. Tas sākotnēji veidots regulārā franču parka stilā, vēlāk, ap 1800. gadu, paplašināts un pārveidots par ainavu parku un aizņēmis vairāk nekā 50 ha. Šodien Alūksnes Muižas parks ikvienu apmeklētāju uzrunā ar vēsturiskajām mazajām arhitektūras formām, skaistiem dabas skatiem un daudzveidīgu augu bagātību 32 ha plašā teritorijā.

Pēc paša senākā zināmā Alūksnes muižas un tās apkārtnes plāna, ko sastādījis 1687. gadā O.Ekvists (Zviedru lielais kadastrs) tagadējā parka vietā nevar saskatīt iezīmētus kokus, kas norāda uz to, ka parks vai mežs toreiz tur vēl nav bijis.

Tikai 1791. gadā Johana V. Krauzes Alūksnes skatu albumā, kurā redzama Pilssala ar nopostīto ordeņa pili un dažas dzīvojamās mājas ar saimniecības ēkām, kā arī abas baznīcas (vecā un jaunā), saskatāmas parka stādījumu kontūras, kas norāda, ka Alūksnes muižas parks toreiz jau bijis daļēji izveidots.

Domājams, ka vienlaicīgi ar muižas ēku (ozolkoka pils) celtniecību 18.gs. beigās, tika ierīkots pils parks. Sākotnēji parks veidots regulārā franču stilā. Parka rietumu daļā (pie O.Vācieša ielas) vēl tagad saglabājušies tanī laikā stādītie ozoli. Parka ierīkošanai un kopšanai pils īpašnieki baroni Fītinghofi pieaicināja labākos speciālistus – daiļdārzniekus, kā arī izmantoja dzimtļaužu darbaspēku.

No P. Kampes „Lexikon liv – und kurlanddisher Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400.-1850” (Bd. I-II, Stockholm 2951.-1957.) redzams, ka no 1744. gada ar dažādiem laika posmiem Alūksnē strādājuši dārznieki Johans Georgs Holoferness (1744., 1747), Ernests Taube (1763), Johans Georgs Graslers (1795), Šmits (1798.-1800.).

18. gadsimtā Eiropā strauji sāka attīstīties ainaviskie dārzi. Kokus un krūmus dārzos un parkos audzēja dabiskās grupās, ceļus veidoja ar dabiskiem izliekumiem. Šajos dārzos plaši izmantoja ūdeņus, saglabājot krastmalu pirmatnējo raksturu. Jaunie strāvojumi dārzu mākslā nokļuva arī līdz Alūksnei. Kristofers Burhards fon Fītinghofs savā laikā strādāja Pavlovskā kā galma kambarkungs pie imperatora Pāvila I. Tanī laikā Pavlovskā jau bija ierīkots angļu stila ainaviskais parks. Tas arī radīja ierosmi līdzīgu veidot Alūksnē, par ko liecina zināms paralēlisms Pavlovskas un Alūksnes parka objektu nomenklatūrā.

Ap 1800. gadu Kristofers Burhards fon Fītinghofs liek paplašināt un pārveidot 40 gadu veco dārzu ar regulāru plānojumu par ainavu dārzu, pieaicinot šinī darbā par dārznieku Pēteri Buku. Pēc Vilhelma Frībes (Wilhelm Friebe) „Oekonomisch – technische Flora fur Lievland, Ehstland und Kurland” (R., 1805) Pēteris Buks Alūksnes Muižas parkā izveido visbagātāko kokaugu kolekciju Vidzemē. P.Buks sāka darbu ar plašu vērienu. Stādāmo materiālu pirka no J.Cigras kokaudzētavas Rīgā, no Pēterburgas, no jaundibinātā Tērbatas (Tartu) universitātes Botāniskā dārza, no Berlīnes un citurienes.

Tā četru gadu laikā Alūksnē radās viens no sugām bagātākajiem dendroloģiskajiem parkiem Baltijā. Pēc toreizējā Rīgas apriņķa skolu inspektora V.Frībes ziņām, Alūksnes parkā 1804. gadā jau augušas 18 skuju koku un 152 lapu koku un krūmu sugas, kā arī 15 dažādas kokaugu dekoratīvās formas. Plaši pārstāvētas kļavas Acer (8 sugas), grimoņi Cornus (6 sugas), vilkābeles Crataegus (8 sugas), sausserži Lonicera (9 sugas) apses Populus (10 sugas) un spirejas Spiraea (10 sugas). Mēģināts audzēt arī vāji ziemcietīgas sugas, piemēram, trompetliānu, Amerikas cefalants, sniegpārslu koku, Virgīnijas hurmu, tulpju koku, mespili, austrumu un rietumu platānu.

Pēc A. Mauriņa „Saistošā dendroloģija” (izd. Liesma., Rīga., 1973.) Alūksnes parks bija pirmā vieta Vidzemē, kur lauku apvidus parkā sāka audzēt sarkano kļavu, amorfu, pundurmandeli, ceanotu, kokžņaudzēju, koluteju, kizilu, zeltliju, šaurlapu eleagnu, ligustru un vēl vairākas citzemju kokaugu sugas. No skuju kokiem šeit jau 19. gadsimta sākumā auga balzama baltegle, zirņu pacipreses, kazaku un Virdžīnijas kadiķi, Amerikas un Eiropas lapegles, Kanādas un melnā egle, ciedru priede, Veimuta un Virdžīnijas priedes, tūja.

Maz pētījumu ir par parka kopšanu Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un pēc Otrā pasaules kara. Šinī periodā lielāka uzmanība pievērsta brūkošajām mazajām arhitektūras formām.

Dendroloģiskie pētījumi Alūksnes parkā vēl veikti no 1968. līdz 1970. gadam (R.Cinovskis, I.Janele, I.Skujeniece, A.Zvirgzds „Koki un krūmi Latvijas lauku parkos”, Rīga, 1974., izdevniecība „Zinātne”), kad tur bez vietējām sugām (kļavas, oši, ozoli, melnalkšņi, bērzi, liepas, priedes, egles, apses, gobas) konstatētas arī introducētās sugas – balzāma un Sibīrijas baltegles (Abies balsamea var.phanerolepis un A.sibirica), Eiropas un Krievijas lapegles (Larix decidua un L.russica), Kanādas egle (Picea glauca), Veimuta priede (Pinus stropus), zaļā un zilganā (Pseudotsuga menziesii var. menziesii un P.menziesii var. glauca), parastā zirgkastaņa (Aesculus hippocastanum), melnaugļu aronija (Aronia melanocarpa), baltā apse (Populus alba), balzāma papele (Populus balsamifera), sarkanais ozols (Quercu rubra), adatainā roze (Rosa acicularis), smaržīgā avene (Rubus odoratus), sarkanais plūškoks (Sambucus racemosa), hibrīdais pīlādzis (Sorbus x hybrida), baltā spireja (Spiraea alba), Ungārijas ceriņš (Syringa josikaea).

Līdztekus šiem pētījumiem, atzīmēts, ka parks labi kopts, aizvākti atkritumi, tīrīts lielākais pamežs un paauga, tāpat ieteikts parka stādījumus papildināt ar jaunām sugām.

Latvijas Nacionālais Botāniskais dārzs Alūksnes parkā regulāri veicis kokaugu inventarizāciju un arī devis ieteikumus parka kopšanā un jaunu stādījumu veidošanā. Pēdējā šāda veida inventarizācija notika 1996. gadā, kuras rezultātā konstatētas 40 introducētas sugas un 15 vietējo sugu dižkoki.

Bez jau iepriekš minētajiem svešzemju sugām parkā konstatētas arī krastu un kalnu kļavas (Acer ginnala un A. pseudoplatanus `Purpurascens`), dažādu sugu forsītijas (Forsythia sp.), Virdžīnijas ieva (Padus virginiana), asā egle (Picea pungens), Arizonas baltegle (Abies arizonica), pelēkais un Mandžūrijas riekstkoki (Juglans cinerea un J.mandshurica), kazaku kadiķis (Juniperus sabina `Tamariscifolia`), rietumu tūjas šķirnes (Thuja occidentalis `Columna`, `Globosa Salaspils`, `Lutea`), papīra un zemais bērzs (Betula papyrifera un B.humilis).

1998. gadā par Alūksni brāzās negaisi un vētras, kā rezultātā parkā tika lauzti un gāzti koki. Pēc šiem postījumiem parka notika vērienīgi attīrīšanas darbi, izveidotas vairākas laucītes ap dīķiem, kā arī atbrīvotas vietas jauniem stādījumiem.

2000. gados nepārtraukti tika papildināti un atjaunoti kokaugu stādījumi, dendrologa, ainavu arhitekta Agra Veismaņa un viņa kolēģu vadībā. Šo pasākumu mērķis bija atjaunot Alūksnes parka dendroloģisko bagātību, kāda tā bija 19. gadsimta sākumā.

2013. gadā veiktajā parka inventarizācijā uzskaitītas 31 vietējā un 237 introducētās koku un krūmu dažādības – sugas, šķirnes, varietātes.

Ir izstrādāta Alūksnes muižas parka rekonstrukcijas programma „Gadsimtu sasaukšanās” (2010.-2020.g.), kuras mērķis ir sakopt un pilnveidot Alūksnes Muižas parku, izveidojot to kā ainavu parku paraugu Baltijā.

2015. gadā SIA “Veido vidi” izstrādājis “Alūksnes Muižas parka izpētes un atjaunošanas koncepciju”.

Alūksnes Muižas parks pēdējos gados piedzīvojis nozīmīgus atjaunošanas darbus: mazo arhitektūras formu restaurāciju un atjaunošanu, stādījumu rekonstrukciju un ierīkošanu, ielu un celiņu renovāciju, stāvlaukuma izveidi Rijukalna un Vējkalna ielu krustojumā, izvietoti jauni soliņi un atkritumu urnas, labiekārtota peldvieta „Vējiņš” un bērnu rotaļu laukums, izveidotas laivu piestātnes, izveitots gājēju celinu apgaismojums, iekārtota multimediāla projekcija un paveikti daudzi citi darbi.