Lielais ugunsgrēks

Sākums / Muzejs / Pētnieciskais darbs / Alūksnes mozaīka

17.07.2021

1940. gada 5. jūlijā Alūksnē izcēlās milzīga ugunsnelaime - lielais ugunsgrēks. Alūksniešiem vēl ilgu laiku tas palika atmiņās kā postošākais notikums pilsētas vēsturē.

Ugunsgrēks sākās Miljonu ielas 14. namā (tagad Darba iela), Ruttasa kunga divstāvu koka namā, kur aizdegās dūmvads, un īsā laikā pārņēma pilsētas centru. Pilsētā nekavējoties tika izsludināta trauksme un palīgā sauktas visas apkārtējās ugunsdzēsēju nodaļas. Ugunsgrēka dzēšanā piedalījās aptuveni 10 ugunsdzēsēju komandas (arī no Gaujienas, Apes, Gulbenes, Valkas, Lizuma, Smiltenes) 7. Siguldas kājnieku pulka un Sarkanās armijas karavīri, kā arī gandrīz visi 4000 Alūksnes iedzīvotāji. Neskatoties uz intensīvajiem dzēšanas darbiem un pūlēm, liesmas bija ļoti grūti ierobežot. Visas pilsētas akas bija izsmeltas sausas. Par dzēšanas darbu gaitu un pilsētā esošo spriedzi vēsta laikraksta “Brīvā Zeme” 150. un 151. izdevums: “Steigā tika noorganizēta ūdens piegāde no ezera gan pajūgos, gan arī nesot spaiņiem, vannām un citiem traukiem. No Lielā Ezera ielas, kur ugunsgrēks apdraudējis policijas namu (Lielā Ezera iela 11), liesmas pārsviedušās uz Valmieras pulka ielu (tagad Helēnas iela) un beidzot uz Pilsētas galveno ielu – Pils ielu. Tur viens pēc otra aizdegušies veikali, noliktavas, kur, eksplodējot benzīna un petrolejas mucām, atskanējuši vairāki sprādzieni. Tas viss pavairojis dūmu un liesmu stabus, kas šāvušies virs degošajiem namiem, ap kuriem izmisumā skraidījuši veikalu īpašnieki un iedzīvotāji. Kā vieniem, tā otriem gandrīz viss sadedzis, un daudziem cilvēkiem palicis tikai tas, kas mugurā. Visas pūles pieliktas Jaunās aptiekas un medikamentu glābšanā. (..) Visi nami bija liesmās pārdesmit minūtēs. Ilgstošais sausums ikvienu koka namiņu un skaidu jumtu bija pārvērtis īstā pulvera kaudzē. Pietika nelielas dzirksteles un ugunij talkā nāca arī spēcīgs dienvidvakaru vējš, kas skaidu jumtu blāķus ar uguns vērpetēm svieda no viena nama uz otru.”

Muzeja pētniecības materiālos var lasīt, ka tālāk uguns ceļš pāri apstādījumiem pārmetās uz Alūksnes ev. lut. baznīcas jumtu un draudīgi pietuvojās Roberta Šlosa dzirnavām, kokzāģētavai un elektrības stacijai. Šo uzņēmumu tomēr veiksmīgi izdevās glābt. Diemžēl uguns nesaudzēja tuvāko apkārtni - vairākas mājas nodega Šlosa uzņēmumam tuvumā esošajā Parka ielā. Pievakarē, sadegot elektrības stabiem, tika pārrauta elektrības padeve, dažviet arī tālruņu sakari.

Dzēšanas darbi turpinājās līdz pat vēlai naktij, līdz uguni izdevās apslāpēt. Nākamajā dienā skatam pavērās drūma aina: spokaini pret debesīm slējās nodegušo namu mūri un kailie skursteņi. Ļaudis klīda gar māju drupām, cerībā atrast vēl kādu noderīgu, mīļu lietu, ielu malās un pagalmos bija sakrituši bojātie elektrības un telefona stabi, trauku lauskas, dzelzs un skārda jumtu atlūzas. No miltu un citu preču noliktavām debesīs cēlās baltu, kodīgu dūmu mākoņi.

Zaudējumi pilsētā bija milzīgi. Tā laika periodikā var lasīt, ka ēku drupās atrasti 4 mirušie, glābjot mantas, dzēšanas darbos daudzi ievainoti un apdedzinājušies, apmēram 50 cilvēkiem sniegta medicīniskā palīdzība, divi smagāk cietušie nogādāti slimnīcā. Lielajā ugunsgrēkā bija nodegušas 128 ēkas: 67 dzīvojamās mājas un 61 saimniecības ēka (bez dzīvokļiem - 54 veikali, 20 darbnīcas, 4 maiznīcas un 2 viesnīcas), bez pajumtes palikuši 650 alūksnieši. Tolaik zaudējumi tika lēsti aptuveni 3 miljonu latu apmērā, jo Alūksnē tika uzkrāti ievērojami preču apjomi. Piemēram, Kesneru uzņēmumos vien preču klāsts tika novērtēts 300 tūkstošus latu apmērā. Lai gan tolaik Alūksnes pilsētas dome un pilsētas vecākais Kārlis Magaziņš veica visu iespējamo, lai palīdzētu ugunsnelaimē cietušajiem (piemēram, bez pajumtes palikušajiem nodrošināja naktsmītnes skolās, tūristu mītnēs, pie tuvākajiem lauksaimniekiem; izsniedza apģērbu un apavus; ar armijas atbalstu nodrošināja ēdienu; ar Sarkanā krusta atbalstu – medikamentus), tomēr radušos morālos un materiālos zaudējumus tas nevarēja atsvērt nevienam. Pirmās brīvvalsts laika rosīgā Alūksnes pilsētvide bija izpostīta. Piedzīvojot lielus finansiālus zaudējumus, un, tuvojoties jaunai nelaimei, Otrajam pasaules karam, vairums alūksniešu uzsākto saimniecisko rūpalu un savas mājas tā arī neatjaunoja. Daudziem šī nelaime palika kā robežšķirtne, ar kuru varēja datēt laiku - pirms un pēc lielā ugunsgrēka.