Alūksnes tirgus

Līdz 1930. gadu sākumam Alūksnes tirgus laukums atradās pilsētas centrā, blakus Alūksnes evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Tā laika periodikas slejās par rosību Alūksnes tirgū atrodamas dažādas ziņas, piemēram, ka tirgus Alūksnē ļoti liels, daudz lielāks kā Smiltenē un citās pilsētās, arī preces ļoti lētas. Šeit katrs var iegādāties, ko vien sirds vēlas, turklāt lauksaimniecības ražojumi un produkti tiek pievesti tādā vairumā, ka trūkst pircēju, tādēļ tiek atdoti gluži par velti. Vēl laikrakstos var lasīt par jauna tirgus laukuma nepieciešamību. Esošo tirgus teritoriju centrālā zemes ierīcības komiteja sadalījusi pilsētas valdei un luterāņu draudzei, savukārt pilsētas valde daļu no teritorijas piešķīrusi Latvijas Bankas nama celtniecībai. Neskatoties uz to, ka iepriekšējā pilsētas dome jau izvēlējusies jaunā tirgus laukuma vietu un to par atbilstošu atzinusi arī būvniecības pārvalde, tirgus iekārtošanas procesā radušās zināmas problēmas. Par turpmāko notikumu gaitu ziņo 1928. gada 17. jūlija “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis”: “Šogad pārvēlētās domes kungi tirgus ierīkošanas darbu vietā uzsākuši “karu”, gribēdami dabūt tirgu katrs pie savām durvīm. Lietā nācās iejaukties pat pašvaldības departamentam, kas aizrādīja, ka jāizpilda spēkā stājušies lēmumi un uzraugu iestāžu rīkojumi, nenovilcinot ar liekiem strīdiem pilsētai nepieciešamu darbu – jauna tirgus laukuma ierīkošanu.”

 Pēc “politiskajiem kariem” jaunais tirgus laukums tomēr tika atvērts, un ar 1932. gada 1. janvāri pirkt un pārdot gribētāji varēja pulcēties Latgales un Dārza ielas “stūrī”, tagadējās administratīvās ēkas laukumā. Nākotnē pilsētas valde bija paredzējusi laukumu izbūvēt “pēc visām modernām prasībām”, t. i., izbruģēt un iejozt ar glītām, vienādā stilā un simetriski izbūvētām koka nojumēm, uzbūvēt kiosku, 3 platas nojumes pajūgu novietošanai, divstāvu mūra ēku (pārtikas produktu kontrolei, veterinārārsta kabinetam, uzrauga dzīvoklim), izveidot afišu stabus, kā arī ierīkot elektrolīniju. Visa tirgus laukuma un attiecīgo ēku izbūve pilsētas valdei izmaksāja aptuveni 50,000 Ls. “Līdzšinējā –  nehigēniskā, neglītā,  un, galvenais, dārgā tirgus likvidēšana ir apsveicams mūsu pašvaldības solis. Ar jauno tirgu Alūksne kļūs ievērojami glītāka un modernāka (..) Ņemot vērā, ka līdzšinējā laukumā vajadzēja maksāt diezgan augstu īri viņa īpašniecei – draudzei, jaunā tirgus izbūve pilsētai pēc nedaudz gadiem būs jau atmaksājusies,” tā var lasīt 1931. gada 29. oktobra laikrakstā “Malienas Ziņas”.

1930. gados Alūksnē tika organizēti arī nedēļas tirgi. Tolaik pārdot gribētāji tirgu pastāvīgi un lielos apmēros apgādāja ar lauksaimniecības ražojumiem un produktiem, tādēļ to apmeklēja uzpircēji no Rīgas un citām pilsētām. Tāpat minētie tirgi bija bagāti ar mājrūpniecības izstrādājumu pārdevējiem. Šeit ieradās piebaldzēni ar saviem audekliem, vērpjamiem ratiņiem, zirgu sakām, aužamiem šķietiem (ķemmēm), koka tupelēm un citām precēm.

Kas attiecas uz cenām, tad, piemēram,1934. gada pavasarī uzpircēji tirgū par eļļas linsēklām maksāja augstākais līdz 20 sant./kg, bet vietējā brāļu Hincenbergu eļļas spiestuve maija mēnesī par linsēklām maksāja līdz 25 sant./kg. Tāpat tas bija ar vīķiem un pelašķiem, kurus uzpircēji uzpirka no lauksaimniekiem, maksājot pudā augstākais 2,50 Ls, bet noliktavās par tiem tika prasīts līdz 4 Ls pudā un vairāk. Kilograms burkānu maksāja 10 sant., bietes- 7 sant., kāļi - 6 sant., sīpoli- 50 sant., baltie kāposti- 30 sant., ķirbji 20-25 sant.

Jāatzīmē, ka savulaik visvērienīgākais Alūksnē bija augusta mēnesī organizētais “Māras" tirgus. Uz šo tirgu iedzīvotāji brauca apmēram no 50 km rādiusa liela attāluma. Malienas pusē pat bija teiciens: “Visu gadu naudu krāju Māras dienas tirgum”. Savu plašo ievērību šis tirgus bija iemantojis jau no 20.gs. sākuma, kad uz to brauca lopu uzpircēji no Pleskavas, kuri atpirka aptuveni ¾  no tirgū atvestajiem lopiem un tos pa zemes ceļu dzina uz Pleskavas lopu kautuvēm, kur tie tika nokauti un gaļa šķirota pēc labuma. Treknākā gaļa tika nosūtīta no Pleskavas uz Pēterpili, bet liesākā pārdota vietējā tirgū.

Padomju periodā, kad tika uzsākta administratīvās ēkas un laukuma izbūve, tirgum tika meklēta jauna mājvieta, un tas pārcelts uz Latgales ielu. 1970. gada “Oktobra Karoga” decembra numurā minēts, ka tirdzinieki, ne reizi vien, pūšot elpu uz nosalušajiem pirkstiem, skatu kavē ielas pretējā pusē pie topošā tirgus paviljona. Viens otrs, kas jau paspējis ieskatīties jaunajā celtnē, zina stāstīt, ka tur sienās samūrēti āķi, kur karināt šķiņķus, kā arī ierīkotas letes, kur izstādīt pārējos produktus. Tagad jaunais tirgus paviljons jau gandrīz pabeigts. Remontu un celtniecības iecirkņa krāsotāji un galdnieki beidz pēdējos iekšējās apdares darbus un jaungada tirgu jau varēs rīkot jaunajā tirgus paviljonā.