Latvijas vanagi - 5. Alūksnes vanagu novads

Sākums / Muzejs / Pētnieciskais darbs / Alūksnes mozaīka

18.02.2022

Latvijas vanagi - 5. Alūksnes vanagu novads

Pirmās Latvijas Republikas laikā Latvijas vanagi bija nacionālā organizācija, par kuras mērķi tika izvirzīta jauniešu fiziskā un garīgā audzināšana. Latvijas vanagi bija viena no nozīmīgākajām organizācijām valstī, kas veicināja patriotisko audzināšanu jaunatnes rindās. 1939. gadā Latvijas vanagos bija iesaistījušies aptuveni 15 000 biedru.
Organizācija dibināta 1921. gada martā, Valmierā, kur sākotnēji izveidojās kara vingrotāju pulciņš, bet vēlāk no tā izauga 1. Valmieras vanagu novads, kas iekļāvās kopējā organizācijā – Latvijas vanagi. Sākotnēji šī organizācija bija domāta kā pusmilitāra, paredzot apmācības ar ieročiem un stingru militāru disciplīnu. Taču nedaudz vēlāk ieroču apmācība un lietošana ar Saeimas lēmumu tika noliegta.

Drīz vien tika dibināti arī 2. Valkas, 3. Rīgas, 4. Limbažu, 5. Cēsu, 6. Mazsalacas novadi. Gadu gaitā novadu skaits strauji auga un tiem veidojās pulki gan pilsētās, gan laukos visos Latvijas novados. Vanagu devīze bija – “Visu par Latviju!”, ko pēc sasveicināšanās un vārdiem – “Stāviet stipri!”, atbildēja ierindā stāvošie. Savdabīgas bija vanagu pakāpes, piemēram, jauniešiem: vanags, vanags-izlūks, vanags-šķēpraidis, vanags-gunvedis, vanags-vadonis, vanags-virsvadonis un vanags-virsaitis. Jaunietēm: vanadze, vecākā-vanadze, vanadze-censone, vanadze-vadone, vanadze-virsvadone un vanadze-virsaite.
Iestājoties organizācijā, bija jādod svinīgais solījums: “Kā Latvijas vanags/dze, es svinīgi apsolos: būt taisnīgs un drošsirdīgs, pacietīgi panest visus grūtumus un trūcību, pēc vislabākās sirdsapziņas pildīt visus pilsoņa/es pienākumus, cienīt un mīlēt vanagu/džu sabiedrību, palīdzēt citiem vanagiem/dzēm vārdiem un darbiem un glābt viņus no draudošām briesmām, būt uzticīgs neatkarīgai nacionālai Latvijai, sargāt Latvijas valsts drošību un nacionālo kultūru, valsts neaizskaramību un likumus pret visiem, kas to apdraud, netaupot savus spēkus un dzīvību.”

1923. gada 31. maijā tika dibināts arī 5. Alūksnes vanagu novads virsnieka Krauksta vadībā, Alūksnes garnizona kluba telpās, sanākot kopā 31 nacionāli noskaņotam jaunietim. Tas aktīvi darbojās dažādās jomās, piemēram, organizēja teātra izrādes un uzvedums. Liela nozīme tika pievērsta sportiskajām aktivitātēm, īpaši vieglatlētikai, slēpošanai un slidošanai. Tika organizētas arī dažādas nometnes un nodarbības, kuru programma bija ļoti plaša, sākot ar kārtības mācību, vingrošanu, sporta treniņiem, referātiem, pārrunu vakariem, kā arī lekcijām, kurās tika aktualizēti reliģiski, literāri, medicīnas un jaunatnes audzināšanas jautājumi. Lektori parasti bija skolotāji, ārsti, virsnieki, sabiedriskie un sporta darbinieki. 1925. gadā par 5. Alūksnes vanagu novada komandieri centrālā valde iecēla Veppertu, jo pirmais komandieris Krauksts tika pārcelts dienestā uz Cēsīm.
Novadā tika izveidotas divas esperantistu, riteņbraucēju, airētāju, ezera grupas, kā arī kājbumbu komanda. Esperantisti sarakstījā ar Čehoslovākijas vanagiem, savukārt riteņbraucēji devās pat 50 km tālos pārbraucienos, lai iepazītu kaimiņu novadus. Pulku atbalstīja liela daļa vietējo tirgotāju un namsaimnieku.
Latvijas vanagu goda biedri bija valsts prezidenti Jānis Čakste, Alberts Kviesis, Kārlis Ulmanis, arhibīskaps Teodors Grīnbergs, ģenerāļi Jānis Balodis un Krišjānis Berķis.
Sākoties padomju okupācijai, organizācija pārtrauca savu darbību, liela daļa organizācijas vadītāju tika apcietināti un izsūtīti, vairums nomira cietumos vai GULAG nometnēs Tālajos Austrumos.