1949. gada deportācija

1949. gada deportācija

Šogad aprit 73 gadi kopš 1949. gada deportācijām, kad sākās Baltijas valstu iedzīvotāju sāpju ceļš uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem.

Deportāciju pamatā bija PSRS Ministru padomes pieņemtais slepenais lēmums, kurā bija noteiktas Baltijas valstu izsūtāmo kategorijas: kulaki un viņu ģimenes, bandītu (partizānu) un nelegālistu ģimenes, notiesāto un nošauto partizānu ģimenes locekļi, kā arī legalizējušies partizāni un viņu ģimenes locekļi. 

1949. gadā deportēja arī tos, kuri bija atgriezušies no 1941. gada deportācijām, kā arī politiski ieslodzīto tuviniekus, jo arī šie cilvēki padomju varas izpratnē bija politiski neuzticami un sodāmi. 1949. gadā no 25. līdz 28. martam no Alūksnes tika izsūtītas 468 ģimenes, pārsvarā uz Omskas, Tomskas un Amūras apgabaliem. Kā kulaki tika izsūtīta 281 ģimene, pavisam 940 cilvēki, kā nacionālisti – 187 ģimenes, pavisam 576 cilvēki. Ceļā uz izsūtījuma vietu nomira 11, bet atrodoties izsūtījumā – 173 cilvēki.

Represijas izmainīja tūkstošiem ģimeņu likteņus, salauza dzīves, iznīcināja sapņus, cerības un izdzēsa dzīvības. Tēvzemes mīlestība, spīts, darba tikums ļāva latviešiem izdzīvot pat visskarbākajos laikos. 

Alūksnes un Apes represēto kluba “Sarma” biedri ik gadu izdzīvo sāpi par svešumā pārdzīvoto  un godina tos, kuriem nebija lemts atgriezties Dzimtenē. Ikviens no viņiem sniedzis lielu artavu, lai pārdzīvoto un atmiņās palikušo nodotu nākamajām paaudzēm.

Arī mūsu uzdevums ir pieminēt un atgādināt par svešo varu pāridarījumu, lai pagātnes kļūdas nekad neatkārotos, un lai mēs katrs apzinātos un novērtētu dzīvības un brīvības cenu.

Tā laika liecinieki

Ar pirmajām atmodas vēsmām Latvijā sarosījās arī Alūksnes pilsētas patrioti un progresīvi domājošie ļaudis, pulcinot ap sevi domu biedrus un atbalstītājus, kā arī meklējot sakarus ar centru Rīgā. Arī Alūksnē tika nodibināta Latvijas Tautas fronte, kuras vadītāja bija Lidija Glazkova. Pirmie aktīvisti, kas tajā līdzdarbojās no represēto vidus, bija: Jausma Podegrade, Alfrēds Dāvids, Vilnis Saldābols, Reinis Lībietis, Malda Briediņa, Biruta Kalēja, Līga Melnūdre, Biruta Rubene, Vilis Rutkis, Kārlis Baltiņš, Valdis Sināts, Uldis Rauze.

Pēc lielā Tautas partijas frontes organizētā saieta Mežaparkā, šāds saiets notika arī Alūksnē, pie Jaunās pils, kur pulcējās un ar savām runām uzstājās ļoti daudz cilvēku gan no pilsētas, gan no lauku rajoniem. Jausma Podegrade savas runas noslēgumā aicināja cilvēkus nolikt ziedus otrā pusē pilij, krustcelēs, pie novadnieces Lilijas Līces skulptūras “Sapnis”. Izvēlētā vieta bija simboliska, jo tai garām gāja ceļš, kas veda uz Gulbenes staciju, no kurienes cilvēki tika deportēti uz Padomju Savienību. Ziedu velte bija sveiciens latviešu tautas atmodai un tās cīnītājiem, kā arī tiem, kas gāja bojā izsūtījumā un neatgriezās. Skulptūra, mīļi iesaukta par “Māmuļu”, kļuva par represēto svētvietu, kur pulcēties un nolikt ziedus visās atceres un piemiņas dienās.

Kādā no Latvijas Tautas frontes sanāksmēm 1989. gada rudenī Alfrēds Dāvids represētajiem ierosināja nodibināt savu interešu klubu. Tā paša gada Ziemassvētkos Alūksnes kultūras namā notika ļoti plaši apmeklēta represēto sanāksme, kurā jaundibinātajam klubam tika dots vārds “Sarma”.  Par tās pirmo priekšsēdētāju kļuva Reinis Lībietis, par līdzpriekšsēdētājiem - Jausma Podegrade un Vilnis Saldābols.

Gadu gaitā par Alūksnes politiski represēto kluba vadītājiem strādājuši: Reinis Lībietis, Vilnis Saldābols, Ilga Šūpulniece, Grieta Sapule, Māris Ievednieks, Valdis Krieviņš, no 2004. gada - Dzidra Mazika.

Galvenais kluba biedru uzdevums - apzināt visu Alūksnes rajona represētos, vākt ziņas par tiem, kas atgriezās no izsūtījuma, palika tur vai aizgāja nomira izsūtījumā. 

20. gs. 1990. gados kluba biedri aktīvi darbojās arī citās jomās - vāca parakstus no iedzīvotājiem valsts valodas, simbolikas un himnas aizstāvībai un sadarbojās ar laikrakstu “Malienas Ziņas”. 1990. gada vasarā, kad Alūksnes kapsētā tika sagatavota vieta represiju upuru piemineklim, represēto kluba biedri piedalījās piemiņas akmens “Tiem, kas nepārnāca” uzstādīšanā, atklāšanas pasākuma organizēšanā un apkārtnes sakārtošanā, kā arī turpmākajā kārtības uzturēšanā, kapusvētku laikā organizēja piemiņas brīdi tiem represētajiem, kas neatgriezās dzimtenē, pie kapusvētku lapiņām izdeva pielikumu ar šo represēto sarakstu. Ar “Sarmas” līdzdalību tika organizēti braucieni uz Mežaparkā un Daugavas krastmalā notiekošajām manifestācijām, Baltijas ceļu, Liesmojošo ceļu un barikādēm.

Katrā desmitgadē, soli pa solim “Sarma” ir īstenojusi savus mērķus un guvusi jaunus panākumus, aktīvi iesaistoties dažādu projektu izstrādē un realizācijā. Lai saglabātu vēstures liecības, tika apkopotas represēto atmiņas un nosūtītas uz Latvijas Okupācijas muzeju, kā arī izdota grāmata “Es sapni par dzimteni pagalvī likšu”. 1999. gadā Alūksnes muzejā iekārtota izstāde, veltīta represiju 50. gadadienai. No 2006. gada jūnija represijām atvēlētajā telpā tika iekārtota pastāvīgā ekspozīcija. Laikā no 2000. līdz 2012. gadam izveidotas videofilmas “Salauztie mūži atmiņās sāp…” 7 daļas. Par savu dzīves gājumu šajā filmā stāsta politiski represētie no Alūksnes un Apes novadiem. 2006. gadā realizēti divi projekti: “Vidzemes politiski represēto kopu sanāksme Alūksnē” un pieminekļa “Tiem, kas nepārnāca” rekonstrukcija Lielajos kapos. 2007. gadā realizēts projekts “Tu vari daudz, ja tev ir draugi blakus” Aleksandra Pelēča piederīgo atdusas vietas rekonstrukcijai Alūksnes kapsētā. 2008. gada pavasarī izdots audio disks “Ticot un cerot”, kurā skan novadnieku Lūcijas Sāgamežas – Nāgeles un Māra Ievednieka, kā arī limbažnieces Astras Tomsones dzeja un Limbažu grupas “Saules gaisma” solistes Anitas Ozolas dziesmas ar viņas rakstīto mūziku un L. Sāgamežas – Nāgeles vārdiem. 2008. gadā izdota grāmata “Neuzziedējušie vārdi”, kurā apkopoti 16 represēto autoru darbi gan dzejā, gan prozā. 2009. gadā ierakstīts audio disks “Pārdomu mirkļi” ar Zinas Rukmanes un Līgas Melnūdres dzeju. 2013. gadā izdota grāmata “Šalc Tālavas un Dzimtenes sili”, kas stāsta par nacionālās pretošanās kustību Alūksnes ģimnāzijā, kur par dzimtenes brīvību cīnījās jauniešu organizācijas “Tālavas sili” un “Dzimtenes sili”. Sadarbībā ar Alūksnes un Apes novada pašvaldībām tapis izdevums 5 sējumos “Rūgtais vērmeļu kauss”, kurā tiek pieminēti deportētie Latvijas pilsoņi, kā arī nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. 

Ar katru gadu ir paplašinājies kluba “Sarma” darbības un iespēju lauks, radušās jaunas idejas, kas ir piepildījušās un devušas teicamus rezultātus. Piemēram, organizēti izbraukumi – ekskursijas uz Latvijas vēsturiskajām vietām – Lesteni, Zanti, Kureliešu takām, Mori, Īli, Koknesi. Ik gadu kluba “Sarma” biedri organizē pasākumus 25. martā un 14. jūnijā, lai pieminētu komunistiskā genocīda upurus, kā arī piedalās citās atceres dienās. Par tradīciju kļuvusi skolēnu zinātniski pētnieciskās konferences “Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos” organizēšana. Konferences norisēs piedalās skolēni no Alūksnes, Apes, Gulbenes, Balvu un Madonas novadiem, prezentējot zinātniski pētnieciskos darbus par 1941. un 1949. gada deportācijām un cilvēku likteņstāstiem. Notiek sadarbība ar Latvijas Okupācijas muzeju un Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur tiek glabātas videofilmās un grāmatās apkopotās represēto ļaužu atmiņas. Aktīvi tiek strādāts pie Latvijas nacionālo partizānu un varoņu piemiņas vietu apzināšanas, atjaunošanas, sakopšanas, piemiņas plākšņu izveides. 

Kluba “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika grāmatā “Rūgto vērmeļu kauss” pateicās visiem, kas ir uzticējuši savas atmiņas: “Tas nav tik vienkārši, ir ļoti smagi. Bet mēs apzināmies – ja pietika spēka visu to pārdzīvot, tad jāatrod arī spēks to atklāt jaunākām paaudzēm.”