Bruņuvilcieni

Nozīmīga loma Latvijas Neatkarības karā bija Igaunijas armijai un tās bruņuvilcieniem.  Reaģējot uz Bermonta uzbrukumu 1918. gada oktobrī, kura panākumu rezultātā būtu apdraudēta arī Igaunijas neatkarība, Rīgas aizstāvēšanai jau pirmajās kauju dienās igauņi nosūtīja divus bruņuvilcienus ar savas armijas labākajām apkalpēm. Igauņu parādīšanās iedvesmoja latviešu karavīrus, kuri nospiestā garastāvoklī atkāpās no Pārdaugavas. 

Igaunijas bruņuvilcienu vienībā ietilpa 6 platsliežu bruņuvilcieni, 5 šaursliežu bruņuvilcieni (norakstīti 1922. gadā), 3 remontbrigādes, kvalifikācijas skola, hospitālis u.c. palīgvienības. Visi bruņuvilcieni bija numurēti, taču vienam – Nr. 1, - tika piešķirts arī nosaukums "Kapten Irv" (pirmā komandiera vārdā). Atsevišķi nosaukumi bija bruņuvilcienu artilērijas vagoniem, kuru komandas skaitījās patstāvīgas kaujas vienības: "Tasuja", "Hävitaja", "Vanapagan", "Maru", "Vapper", "Võitleja", "Tont", "Taara", "Pikker", "Kõu", "Sobolotnõi", "Tasuja", "Onu Tom", "Lembit", "Kalev", "Tommi", "Suur Tõll", "Müristaja", "Tapper" u.c.

Latvijas Neatkarības karam turpinoties, igauņu bruņuvilcieni piedalījās cīņās arī Alūksnes pusē. 1919. gadā Gulbenes – Valkas šaursliežu dzelzceļš tika nodots Igaunijas armijas rīcībā. Tas tika izmantots tikai militāriem mērķiem, tai skaitā, bruņuvilcienu kustībai.

Pirmās sadursmes ar lieliniekiem notika 1919. gada pavasarī, kad Alūksnes novada ziemeļu daļā un Igaunijas dienvidu pierobežā lielinieki sāka cīņu pret apvienotajām igauņu, somu un latviešu daļām. Lielinieku plānotajā uzbrukumā galvenais trieciens bija jāveic Alūksnei. Tad arī latviešu un igauņu vienības saņēma papildspēkus - divas somu brīvprātīgo rotas, ieročus un bruņuvilcienus Nr. 2., 3. un 4. 

1919. gada 29. martā, uzsākot uzbrukumu lieliniekiem, Valmieras pulks un igauņu daļas ieņēma Api. Sarkanās Armijas daļas atkāpās uz Rezakas-Māriņkalna līniju un no turienes uzsāka pretuzbrukumu. 31. martā, sīvās cīņās pie Alsviķiem, Valmieras pulka un igauņu daļas cieta sakāvi. Uzbrukuma laikā, apmēram 700 metrus no Alsviķu stacijas, lieliniekiem izdevās sabojāt Igaunijas bruņotā vilciena lokomotīvi. Bojāto vilcienu ar grūtībām no kaujas izdevās izvilkt otram Igaunijas bruņotajam vilcienam.

1919. gada 7. aprīlī, divu bruņuvilcienu atbalstītas, apvienotās igauņu, somu un latviešu daļas sāka uzbrukumu 48. un 49. strēlnieku pulku daļām, kas bija izvietotas Jaunlaicenes-Lūša kroga rajonā. Gar Alūksnes-Apes dzelzceļu un rietumos no tā atradās 2. latviešu strēlnieku divīzijas 2. strēlnieku brigādes 6. latviešu strēlnieku pulks. Kaujas gaitā, 6. pulka komandiera Friča Labrenča un 48. strēlnieku pulka komisāra Vorobjova vadībā, sarkanarmiešu daļas ieņēma Api, kā arī bruņuvilcienu Nr. 4, kas sastāvēja no 14 vagoniem, divām amerikāņu lokomotīvēm un bija bruņots ar diviem lielgabaliem un 18 ložmetējiem. Bruņuvilcienu nogādāja Alūksnē, un pēc pāris dienām tas jau darbojās lielinieku pusē pret igauņu, somu un latviešu daļām. 

Cīņas Alūksnes pusē turpinājās visu pavasari. 1919. gada 26. maijā Valmieras  un igauņu pulks, trīs bruņu vilcienu atbalstīti, atkal sāka uzbrukumu lieliniekiem. Vēlāk pievienojās arī somu un dāņu karaspēka vienības, un pārspēka priekšā Sarkanās Armijas daļām nācās atkāpties. 1919. gada 28. maijā  no lieliniekiem tika atbrīvota Ape, 29. maijā – Alūksne. 

Lieliniekiem atkāpjoties un turpinoties cīņām Gulbenes pusē, 1919. gada maijā lielinieki pie Stāmerienas stacijas nolaida no sliedēm bruņoto vilcienu, lai tas nenonāktu neatkarības cīnītāju rokās. 31. maijā kapteiņa J. Jansona vadītās vienības (viņam bija pakļauts 1.Valmieras kājnieku pulks, dāņu brīvprātīgā rota, Igaunijas armijas 1. kājnieku pulka 1. bataljons) ienāca Vecgulbenē. Tās dzelzceļa mezglā kā kara trofejas ieguva 2 lokomotīves, 150 vagonus ar kara materiāliem un munīciju, 13 šaursliežu lokomotīves ar 200 vagoniem, 2 šaursliežu bruņotos vagonus. 

Neatkarības kara noslēgumā starp Latviju un Igauniju tika noslēgta vienošanās par Gulbenes – Valkas šaursliežu dzelzceļa sadalīšanu un turpmāko izmantošanu. Latvijas Valsts dzelzceļu pārziņā nonāca 64 km garais Gulbenes – Apes iecirknis un 14 km garais Žuldiņu – Valkas posms. Pārējais ar visu inventāru palika Igaunijas pārziņā.

1920. gada 19. martā starp Gulbeni un Alūksni tika atjaunota regulāra vilcienu kustība. Savukārt vilcienu kustība visā Gulbenes – Valkas iecirknī cauri Igaunijas teritorijai tika atjaunota 1921. gada 6. septembrī. To nodrošināja Latvijas Valsts dzelzceļi, tāpēc Igaunijas puse Latvijai par to atdeva divas tvaika lokomotīve.