Jāņkalniņš

Jāņkalniņš jau pirmās Latvijas Republikas laikā bija iecienīta alūksniešu atpūtas un pastaigu vieta. Īpaši par šīs vietas uzturēšanu un labiekārtošanu bija domāts Mežu dienās. Piemēram,  1931. gada Meža dienu noorganizēšanai Alūksnes virsmežzinis K. Lauva 4. maijā sasauca vietējo valsts un pašvaldības iestāžu, sabiedrisko organizāciju, preses un privāto uzņēmumu pārstāvjus uz kopēju apspriedi. Apspriedē vienojās uzpost arī iecienītāko Alūksnes pastaigas vietu Jāņkalniņu. 1931. gada laikrakstā “Meža dzīve” Nr. 74.-75. Vēstīts: “Komiteja pirmās meža dienas sarīkoja svētdien, 10. un pirmdien, 11. maijā, uzsākot Jāņkalniņa uzpošanas un stacijas apkārtnes ielu apstādīšanas darbus. (..) Kociņus - ozolus, liepas un eglītes, izsniedza mežsargi, ugunsdzēsēji izvilka šļūtenes, lai iedēstītos kociņus no tuvumā esošā ezeriņa aplaistītu, ieradās arī 7. Siguldas kājnieku pulka orķestris, kas darbu kuplināja ar mūzikas skaņām. Pēcpusdienā, turpinot izdaiļošanas darbus, nodibināja tradīciju - katrai organizācijai, kā arī privātpersonai Jāņkalniņā izdaiļot savu stūrīti. Aktīvie nacionālisti ieņēma kalna augstāko virsotni, viņiem blakus ap savu pauguru dūšīgi rāvās sportisti, dienvidvakaru pauguru izkopa vanagi, gaidas nolīdzināja un skaisti apstādīja puķēm kādu mazu grupiņu galvenā ceļa malā. Līdzīgi savus stūrīšus Jāņkalniņā izkopa arī daudzas privātpersonas. Jaunizvilkto celiņu malās ierīkoja soliņus, kurus laipni dāvinājis rūpnieks Šloss un apstrādājis būvuzņēmējs Pamiljens. (..) Otrā dienā iesāktie kociņu stādīšanas darbi turpinājās. Par mūzikas priekšnesumiem rūpējās tirgotājs Eizenšmits, Jāņkalniņā uzstādīdams elektrisko gramofonu.” 

Okupācijas periodā ar Jāņkalniņu saistāmi arī skarbi notikumi, proti, 1941. gada 4. jūlijā latviešu patrioti nolaida no sliedēm ešelonu, ar kuru no Alūksnes uz “varen plašo dzimteni" izveda graudus un liellopus. Kaujā pie Jāņkalniņa krita virsleitnants Alberts Rudāks, virsnieka vietnieks Augusts Ruttass un skolnieks Imants Altroks, bet 11. jūlijā Alūksnes slimnīcā mira šajā kaujā ievainotais Lāčplēša ordeņa kavalieris virsnieka vietnieks Pēteris Liģeris.

Jāņkalniņa skaitumu dažādos laikos novērtējuši gan lieli, gan mazi dabas mīļotāji. Padomju presē var lasīt ne vienu vien rakstu par skaisto pauguru, kas apaudzis ar sirmām priedēm, zaļojošiem bērziem, nelielām ievām, sīkiem krūmiņiem. Tā kādā no “Padomju Alūksnes” slejām par Jāņkalniņu teikts: “Klusajos vakaros ir patīkami atnākt uz Jāņkalniņu, klausīties koku čaloņu un raudzīties rāmajā ezera spulgojumā. Skaists ir Jāņkalniņš vasarā, bet vēl skaistāks ziemā,  tas pulcina daudzus slēpošanas sporta mīļotājus.” 

Jāņkalniņa daili un nozīmi 1980. gados skolēni apcerējuši laikrakstā “Pionieris”: “Gandrīz pie katras skolas ir parks, birzs vai aleja, kurus skolēni paši uzpoš. Pie mūsu skolas atrodas Jāņkalniņš, labs draugs visiem Alūksnes iedzīvotājiem, bet it sevišķi mums - skolēniem. Jāņkalniņā ir arī laukums, kur notiek pēdējā zvana svētki. Izlaidumi. 1. septembra līnijas, pionieru sanāksmes pie ugunskura, bet siltā laikā arī fizkultūras stundas. Jāņkalniņā ir izveidoti celiņi un taciņas kā īstā parkā. Pavasari un rudeni mēs nogrābjam vecās lapas, atjaunojam celiņus. It īpaši skaists mūsu Jāņkalniņš bija saposts, kad skolai bija liela jubileja - 300 gadu. Bijušie absolventi, kas atbrauca, varēja pastaigāties pa Jāņkalniņā celiņiem, atcerēties bērnību, skaistos skolas gadus un jaunību, kad tāpat tika staigāts zem egļu šalcošajiem zariem un ievu ziedu baltuma, tikai toreiz egles un priedes, tāpat kā viņi, bija pusaudzes. Jāņkalniņā vecāki mazuļus iepazīstina ar dabas skaistumu, kukainīšiem, ežiem un vāverēm. Uz turieni nāk pastaigāties arī bērnudārza mazie zēni un meitenes. Bet pavasarī Jāņkalniņā var noreibt no ievu ziedu brīnišķīgās smaržas. Tad tas izskatās kā baltām kupenām pieputināts. Pagājušajā pavasarī  nebēdnīgais vējš nolauza lielu, vecu bērzu, bet tas no apakšas aug un zaļo atkal. Tas pierāda, ka Jāņkalniņā koki ir stipri un nesalaužami, jo tajos ieaugusi mūsu mīlestība un rūpes. Tāds nu tas ir - mūsu mīļais, labais draugs Jāņkalniņš,”

Vēl kādās atmiņās teikts: “Jāņkalniņa pašā augšā bija pilsētas pirmās centralizētās ūdensapgādes sistēmas rezervuārs. Tas bija apaļš, no dzelzsbetona grodiem un ierakts zemē. Tas vēl tagad tur ir, protams, tukšs. Idejas autors un izpildītājs bija Grīvnieka kungs. Rezervuāram apkārt bija cinkoto stiepļu pinuma žogs, ko garnadži pamazām pa daļām vien nozaga. Grīvnieka kungs arī ierīkoja bērniem nobraucamo reni no kalna augšas uz Jāņkalniņa vidu. Reni ziemā laistīja ar ūdeni, uzsaldēja un bērniem bija lieli prieki. Vakaros bija arī apgaismojums. Būvējot ūdenstorni, to visu izpostīja, ļoti žēl...” 

Jāņkalniņa nozīmi savulaik izvērtējis arī ģeologs V. Grāvītis: “Savdabīgs ir Alūksnes Jāņkalniņš un daži citi līdzīgi kalni Alūksnes apkārtnē. Šo kalnu smiltīs aug egles un lapu koki, kas izspieduši priedes. Podnieki te senāk ieguva smiltis vai tā saucamos „dzeltenos plieņus“ glazūru pagatavošanai. Šim materiālam vajadzēja likt klāt mazāk svina nekā parastajām smiltīm. H. Sīlis konstatējis, ka šādām  smiltīm ir savādāks, bagātāks mineraloģiskais sastāvs. Nav vēl noskaidrots, kurā no ledus laikmetiem šie smilšu kalni veidojušies.”