Meža dienas

Latvijā pirmās Meža dienas notika 1928. gadā, kad tika ierīkots Varakļānu pilsētas bulvāris. Savukārt 1930. gada pavasarī Meža dienas tika organizētas jau visā Latvijā. To ietvaros 54 virsmežniecībās notika meža sēšanas, stādīšanas un kopšanas, sabiedrisko ēku, ceļu un lauku māju apstādīšanas darbi, kā arī organizēti priekšlasījumi un ekskursijas. Kopumā Meža dienās piedalījās 20 tūkstoši cilvēku un tika iestādīti 30 tūkstoši koku un krūmu.

Lai Meža dienu norisi varētu labāk organizēt, tika nodibināta Centrālā Meža komiteja, kuras sastāvā bija dažādu iestāžu un organizāciju pārstāvji. Komitejas darbību atbalstīja Zemkopības ministrijas Meža departaments. Katrā pagastā un pilsētā tika izveidota arī Meža dienu komisija, kurā darbojās vietējais mežkopis, pagasta valdes pārstāvis, skolotājs, agronoms, dārzkopis, aizsargi un skolu jaunatne. Katrai mežniecībai tika izsniegti stādi un sēklas, mežeņi un 20 Ls papildus izdevumu segšanai. Pēc Meža dienām komisija komitejai iesūtīja pārskatus, kuros bija iekļauta pasākuma programma, informācija par priekšlasījumiem, paveikto darbu apraksts un ierosinājumi turpmāko Meža dienu organizēšanai.

Aktīvi Meža dienu dalībnieki 1930. gados bija arī alūksnieši. 1931. gada 4. maijā Meža dienu noorganizēšanai Alūksnes virsmežzinis K. Lauva sasauca vietējo valsts un pašvaldības iestāžu, sabiedrisko organizāciju, preses un privāto uzņēmumu pārstāvjus uz kopēju apspriedi. Apspriedē komisija vienojās uzpost Jāņkalniņu, apstādīt ielas no stacijas uz pilsētas centru, izdaiļot Tempļa kalnu, iekārtot un apdēstīt pilsētas plānā paredzēto jauno Viestura parku, kā arī uzkopt vecās alejas un apstādīt ceļu uz 7. Siguldas kājnieku pulka pieminekli. Šajā dienā, aizklāti balsojot, tika ievēlēti arī komisijas locekļi: virsmežzinis K. Lauva, skolotājs J. Kundrāts, virsleitnants J. Bērziņš, pilsētas galva K. Šteiners un redaktors V. Eicens.
Meža dienu noslēgumā, rezumējot paveikto, komisija pie svarīgākajiem darbiem uzskaitīja: “Iestādīti 2000 kociņi, ierīkoti 70 jauni soliņi un iekārtoti celiņi vairāk kā km garumā.”
Ar katru nākamo gadu Meža dienu tradīcija Alūksnē iesakņojās arvien spēcīgāk. Meža dienas norisēs aktīvi līdzdarbojās 7. Siguldas kājnieku pulka karavīri, skolēni, dažādas organizācijas (skauti, gaidas, vanagi), biedrības, pilsētas valdes pārstāvji un sabiedriskie darbinieki. Tā, rosīgi strādājot, tika izveidota Siguldas pulka aleja, Strādnieku aleja, Cietuma aleja, pilsētas centrā un parkos iedēstīti jauni koku un krūmu stādi, labiekārtoti parki un ezera apkārtne. Jāatzīmē, ka bez valsts finansēm atbalstu Meža dienu organizēšanai sniedza arī vietējie uzņēmēji. Piemēram, R. Šloss un A. Pamiljens dāvināja pilsētai jaunus soliņus, J. Eizenšmits, gādāja par elektriskā gramofona uzstādīšanu un muzikālajiem priekšnesumiem talkas laikā.

Kā interesants fakts Meža dienu ietvaros jāmin brīdis, kad 1935. gada 4. maijā notika K. Ulmaņa piemiņas ozola stādīšana laukumā pie Alūksnes evaņģēliski luteriskās baznīcas. Pats K. Ulmanis šajā pasākumā gan nepiedalījās, taču ikviens Meža dienu dalībnieks, metot pa lāpstai zemes, varēja piedalīties vadoņa ozola stādīšanā. Brašo ozoliņu K. Ulmanim bija iespēja atrādīt dažus gadus vēlāk – 1938. gada maijā – viņa vizītes laikā. Iespējams tieši tad pie ozola uzstādīta plāksnīte ar uzrakstu “Vadoņa ozols. Stādīts 2. V. 35.” Šķiet, gadiem ejot, īstais datums stādītājiem bija piemirsies un nu ozolam ir divas dzimšanas dienas – 2. un 4. maijā.
Savukārt vēl citās Meža dienās ozolam blakus tika dēstītas eglītes. Bet notika tā, ka, gadiem ejot, dižajam ozolam ne pārāk patika eglītes, un nu tās vairs nezaļo.

1936. gadā Zemkopības ministrs Jānis Birznieks, aicinot piedalīties Meža dienās, savā uzrunā teica: “Lauku cilvēki nostājušies savu plašo tīrumu malās. Rūpīgās acis raugās uz zaļajiem rudzu asniem, asināts tiek arkla lemesis pirmajai vagai, meža malās dzird pēdējo mežu darbu atbalsi. (..) Ar tādu pašu rūpību, lai norit meža dienas, kā visu ziemu ir notikuši plašie mežu darbi. Lai mīļa kļūst ikviena sēta un rūpīgi roku kopti mūsu dzimtenes koki zaļo visos līdz šim atstātos zemes gabalos. Aiz kuplām birzēm arī nedrīkst slēpties nekoptas sētas, nedrīkst būt sagruvušas sētas. (..) Aicinu visus mežu darbiniekus, kas savu darbu izpilda mūsu plašajos mežos un laukos-virsmežziņus, mežziņus, virsmežsargus un mežsargus tikpat čakli kā Jūs strādājat mežā, ķerties pie lielā mūsu zemes uzkopšanas-daiļošanas darba. Savedot labā stāvoklī savus dzīvokļus, saimniecības ēkas, pagalmus, dārzus un pievedceļus, Jūs ne tik vien padarīsiet patīkamāku savu dzīvi, bet būsiet izdarījuši lielu pakalpojumu tam apvidum, kurā Jūsu darbs norit, jo Jūsu māju košums aicinās citus darīt to pašu.” (Publicēts “Meža Dzīve” Nr.128 (01.04.1936)).