Ceļu satiksmes noteikumi un vadītāja apliecības

Ceļu satiksmes noteikumi un vadītāja apliecības.

Ziemas sezona ir viena no izaicinājumiem bagātākajām autovadītāju braukšanas iemaņu pārbaudēm. Kamēr vairums autovadītāju savu spēkratu vada īpaši piesardzīgi, tikmēr daži demonstrē steidzīgu braukšanas manieri. Vai  drošai braukšanai pietiek tikai ar to, ka kabatā ir vadītāja apliecība? Un kā ir bijis kādreiz? To lasiet tālāk rubrikā. 

Jau 1683. gada Krievzemē izdotajā dekrētā tika pasludināts: “Dižajiem valdniekiem kļuvis zināms, ka daudzi sākuši paši braukt kamanās ar grožiem un lielām pātagām un, braucot pa ielu nevērīgi, sist cilvēkus. Turpmāk pašiem nebraukt kamanās ar grožiem, bet braukt ar kučieri.” 1732. gadā ieviesta konkrēta norma un noteikta atbildība par tās pārkāpšanu. Tā ukazā teikts: “Bet ja turpmāk kāds pretēji viņas majestātes ukazam uzdrošināsies braukt strauji un kādu sist ar pletnēm, notriekt ar kamanām un zirgiem, tāds atbilstoši vainai tiks bargi sodīts līdz pat nāves sodam.”

Līdz ar trokšņaino automobiļa ienākšanu ielās un ceļos, radās jaunas problēmas.  Presē aizvien biežāk rakstīja par dažādiem negadījumiem, jo jaunais pārvietošanās veids bieži vien mulsināja un pat biedēja gan ierasto vilcējspēku – zirdziņu un tā  līdzbraucējus, gan arī gājējus.  1896. gadā reģistrēts pirmais negadījums, kad uzbraukts gājējam. Tad automobilis braucis ar 6 km ātrumu stundā. Tajā pašā gadā Anglijā reģistrēti divi negadījumi automobiļu avārijā, kuri beidzās ar nāvi. Savukārt kādā 1908. gada laikraksta “Dzimtenes Vēstnesis” izdevumā  ziņots, ka “zemnieki uz ceļa sašutuši uzbruka kādam automobilim un šos “velna ratus” ar mietiem un akmeņiem sadauzīja un automobiļa vadoni sakropļoja par to, ka automobilis daudzreiz uz ceļa izbiedējis zemnieku zirgus”.

Negadījumu skaits pieauga arī Latvijā. Lai tie mazinātos, Vidzemes gubernators izdeva pirmos noteikumus satiksmes regulēšanai ar nosaukumu “Vietēji nolikumi par braukšanu ar automobiļiem”. Tie paredzēja, ka Rīgas centrā maksimālais braukšanas ātrums ir 8 km/h, bet citās vietās - ne vairāk par 12 km/h. Noteikumos bija norādīts, ka “pa ielām braucot, automobilim jāturas arvien ielas labajā pusē un vienā rindā ar ekipāžām, braucot viņi nedrīkst izpūst ne dūmus, ne garaiņus, ne dzīties tikt citiem braucekļiem garām”. Vēl tika noteikts, ka automobilim ir jābūt aprīkotam ar drošām bremzēm un divām laternām priekšā, jābūt arī “signālu ragam ar plēšu ietaisi, lai varētu dot brīdinājuma signālu”. Noteikumos bija prasības par vadītāja veselības stāvokli.

1904. gadā Rīgas pilsētas jau bija izdevusi pirmās automobiļu pases - tā saucamās atļaujas apliecības, kuras vajadzēja gan auto īpašniekam, gan vadītājiem. Un sāka arī iekasēt nodokļus par spēkratiem, izsniedzot reģistrācijas numurzīmi - balti krāsotu metāla plāksnīti ar melnu skaitli. Nodokļu regulāras iekasēšanas nolūkā numuru zīmes vajadzēja mainīt katru gadu.

Vairākus gadu desmitus vēlāk laikraksts “Policijas Vēstnesis” Nr.14. cildeni ziņoja, ka Amerikas automobiļu karalis Fords izgatavo caurmērā 6,700 automobiļus dienā.

Savukārt Alūksnē autotransports šajā laikā vietējiem iedzīvotājiem vēl joprojām bija ekskluzīva lieta. 1920. gados automašīnas īpašniekus Alūksnē varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tās piederēja A. Eizenšmitam, A. Melderim, K. Kesneram, A. Naumam, bet viens no autobusiem – E. Kalniņam. 1923. gadā Satiksmes ministrijas šoseju un zemesceļu valde bija izsniegusi Arnoldam Eizenšmidtam atļauju kārtējas automobiļu satiksmes uzturēšanai starp Alūksnes pilsētu un Alūksnes dzelzceļa piestātni. 1930. gadu fotogrāfijas redzams, ka Alūksnes ielās automobiļi iemūžināti   vairāk, tomēr vairums gadījumos tie vizināja pilsētas viesus, piemēram, augstāka ranga militārpersonas, valsts amatpersonas. Savukārt vietējie iedzīvotāji maz iemūžinājuši savus auto. Tātad rocība nav bijusi tika liela un uzticamais  zirdziņš joprojām šajā laikā bija dominējošais transportlīdzeklis, par ko vēsta arī paprāvais skaits ormaņu. Tieši tādēļ joprojām spēkā bija arī uz ormaņiem, ratiņstūmējiem, velosipēdistiem attiecinātie ceļu satiksmes noteikumi. Tā 1931. gada “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesī” tika aktualizēti braukšanas noteikumi, nosakot, ka “viegliem ormaņiem, kuri nodarbojas ar pasažieru pārvadāšanu, nakts laikā, stāvot uz ielas, tā arī braucot, jāpiestiprina apgaismots lukturis līdzās važoņa sēdeklim kreisā pusē. Braucot pa pilsētu vai biezi apdzīvotu vietu cieši apbūvētiem rajoniem, braukšanas ātrumi jāietur tādi, lai vajadzības gadījumos varētu uz vietas apstāties, bet nekādi nepārsniedzot: zirdziniekiem - rikšojošā zirga ātrumu; velosipēdistiem -15 kilometru stundā. (..) Ielu krustojumos, tuvojoties lopu bariem, tuvojoties dzelzceļu pārbrauktuvēm un vispārīgi vietās ar dzīvu kustību - šie ātrumi jāsamazina. (..) Par ormaņiem, kuri nodarbojas ar pasažieru pārvadāšanu nav pielaižamas personas, jaunākas par 18 gadiem, vai kuras sodītas divreiz un vairākkārt par zādzībām, krāpšanām, piesavināšanām un huligānismu”. Lai gan pastāvēja noteikums, ka personām, kas nodarbojās kā smagie ormaņi, jāizņem attiecīga apliecība līdz ar skārda numuru, kas piestiprināms pie loka vai sakām, un apliecībai pastāvīgi jāatrodas pie braucēja, tomēr daudzi smagie ormaņi šos noteikumus neievēroja, tā apgrūtinot policijai darbu. 

Pakāpeniski Alūksnē tomēr palielinājās arī autovadītāju skaits. To apstiprina fakts, ka 1930. gados Alūksnē darbojās Latvijas automobiļu īpašnieku un vadītāju biedrības Alūksnes nodaļas valde, kuras priekšsēdētājs bija R. Šloss, bet sekretārs -  E. Kanasts.  Kādā no 1935. gada laikraksta “Maliena Ziņas” slejām valde ievietojusi paziņojumu, ka Madonas nodaļa sarīko auto un motociklu vadītāju pārbaudi Madonā, Tirgus laukumā 2. Laipni aicināti tie, kuri šīs tiesības vēlētos iegūt. Alūksnes novada muzejā glabājas dažas novadnieku autovadītāja apliecības no Pirmās Latvijas Republikas laikiem. Viena no tām (motocikla vadītāja apliecība) savulaik piederējusi 1905. gadā dzimušajam Verneram Kalnavārnam no Jaunlaicenes “Vārnu” mājām. Savukārt autovadītāja   apliecība – 1898. gadā dzimušajam Otto Vārnam no Karvas. Abi šoferīši vadītāja eksāmenu kārtojuši 1931. gadā, Rīgā. O. Ābeļkalnam vadītāja apliecībā ieraksts – piešķirtas tiesības vadīt dažāda veida automobiļus, izņemot vecā Ford līdz 1927. gadam. 

Jāatzīmē, ka Latvijas automobiļu īpašnieku un vadītāju biedrības mērķi bija veicināt un aizstāvēt automobiļu un motorsatiksmi, motorsportu, rūpniecības un tirdzniecības nozares, kas saistītas ar automobiļu un motorsatiksmi; aizstāvēt biedru tiesiskās, ekonomiskās, kulturālās, arodnieciskās intereses un tehniskās vajadzības pret trešām personām, organizācijām un iestādēm.

Un vēl -  1937. gada  nolikumā par zemes ceļu satiksmi norādīts, ka: “Autovadītāju tiesības var nepiešķirt personām, kas sodītas par zādzību, krāpšanu, piesavināšanos, huligānismu un piedzeršanos, kā arī personām, kam piespriests ar tiesību zaudēšanu saistīts sods. Ja augšminētie noziedzīgie nodarījumi izdarīti pēc braukšanas atļaujas iegūšanas, tad pēc tiesas sprieduma spēkā stāšanās atļauju var anulēt iestāde, kam ir tiesība braukšanas atļaujas izdot.”