Degvielas uzpildes stacijas

Degvielas uzpildes stacijas.
Pirmskara periodā, kad Latvijas ceļos sāka ripot aizvien vairāk automobiļu, aktuāla kļuva degvielas rezervju uzkrāšana. 20. gs. sākumā arī Alūksnē - strauji augošajā miestiņā- radās nepieciešamība pēc degvielas “namiņa”. Alūksnes novada muzeja pētniecības materiālos var lasīt, ka tolaik viena degvielas jeb “smērvielu” glabātuve atradās Lielā Ezera ielas 5a namiņā un piederēja baronam fon Fītinghofam. Pēc tam, kad Agrārās reformas gaitā īpašums atsavināts un ieskaitīts Valsts zemes fondā, namiņš šīs funkcijas vairs nepildīja.

Jau degvielas uzpildes staciju attīstības vilnis sekoja 1920. – 1930. gados. 1924. gada 23. augustā Pierīgā tiek atklāta pirmā degvielas uzpildes stacija Latvijā, kuru izveidoja "Shell", bet nedaudz vēlāk tika atklātas arī vairākas citas degvielas uzpildes stacijas. 1931. gadā sakarā ar benzīna un naftas piegādes grūtībām par degvielu automobiļiem un motocikliem noteica latolu (benzīna un spirta maisījums). Vasarā lietoja 50% spirts + 50% benzīns, ziemā – 30% spirts + 70% benzīns. Lietoti arī sastāvi, kuros iekļauts benzols. Ziemā latola ražošanai vienā mēnesī patērēja vidēji miljonu litru, bet vasarā 1,4 miljonu litru spirta. Latols deva iespēju valstij ietaupīt prāvas summas, kuras vajadzēja izdot par importēto tradicionālo degvielu. Latola ražošanu beidza 1940. gadā, kad Latviju okupēja PSRS

Lielākās benzīna apgādātājfirmas bija, piemēram, “Shell”, “Latrus”, “Larunafta”. Degvielas cena līdz 1932. gadam bija 56 līdz 57 santīmi litrā, bet vēlāk paaugstināta līdz 62 santīmiem litrā.

Arī Alūksnē Pirmās Latvijas Republikas laikā aktualizējās jautājums par degvielas pieejamību, un 1930. gada 14. janvārī valdes sēdē apstiprināja benzīna tvertnes būvniecības projektu. Tvertni bija paredzēts uzstādīt vecajā tirgus laukumā pie Evaņģēliski luteriskās baznīcas. Rūpīgi tika sekots līdzi tā izbūvei, ievērojot 50 metrus lielu attālumu līdz Latvijas Bankas Alūksnes nodaļas ēkai un tai iedalītā gruntsgabala. Projekta apstiprināšanas laikā svarīgs bija Latvijas Bankas darbinieku viedoklis. Tā kā bankai pretenzijas pret a/s “Larunafta” benzīna uzpildes stacijas izbūvi netika celtas, projekta realizācijai vairs nebija šķēršļu. Benzīna stacijas īpašniece bija Olga Klucis. Par benzīna rezervuāra atrašanos uz pilsētas zemes domei viņa maksāja zemes nodokli 10 Ls mēnesī. Pilsētas valde stingri ievēroja visus drošības apsvērumus, tika pārbaudīts, vai gruntsgabalam cauri vai cieši blakus nav ierīkota kanalizācija, ūdens un elektriskie apakšzemes vadi. Izbūvējot objektu, Būvniecības pārvalde strikti noteica, ka būvniecības darbu gaitā obligāti jāievēro 1928. gadā pieņemtie noteikumi par benzīna uzglabāšanu apakšzemes tvertnēs un tā izdalīšanu. Par būvdarbu gaitu atbildēja E. Jākobsons. Uzstādītās benzīna tvertnes tilpums bija 3000 litri, tvertnē tika ievietots “Satam G27” benzīna sūknis. Būvdarbi tika pabeigti 1931. gada 20. augustā.

Jāatzīmē, ka 1930. gada 16. augustā tika apstiprināts vēl viens benzīna tvertnes projekts, kas piederēja firmai “A. un G. Odinsky” un atradās 8 m no O. Klucis benzīna tvertnes. Odinska benzīna tvertnes projekta apstiprināšanas laikā Būvniecības pārvalde noteica, ka benzīna sūknis ir jānovieto uz ietves, savukārt apakšzemes tvertne jāpārvieto 4 m prom no pilsētai piederošā zemes gabala. Turklāt tāpat kā pirmās benzīna tvertnes gadījumā arī te bija jāievēro noteikumi par benzīna uzglabāšanu apakšzemes tvertnēs.

Arī padomju periodā degvielas uzpildes stacija atradās pašā Alūksnes sirdī, pie Evaņģēliski luteriskās baznīcas- mazajā tirdzniecības paviljonā Pils ielā 25a. Periodikas slejās iesmiets, ka uzpildes stacija un tai iepretim esošais dežūrveikals ir bīstams savienojums, jo “daži šoferi uzpilda mašīnas un, protams, neaizmirst arī sevi. Pēdas uz veikala dzērienu nodaļu ved taisnā virzienā, toties nestabilas kļūst mašīnas pēdas skrējienā. Šo divējādo degvielu ķīmiskais un fiziskais savienojums bieži vien rada jaunu bīstamu lielumu – traumu”.

Vēl 1980. gadu periodikā ziņots: “Virkne būtisku pārkāpumu konstatēta 33. auto apkalpes stacijā Alūksnē. Pirmkārt, jau tās izvietojums neatbilst prasībām, benzīna izsniegšanas ierīces nolietojušās, bieži bojājas, trūkst rezerves daļu to remontam. Benzīna izdevēji ne vienmēr pārbauda ceļazīmes ierakstītos benzīna talonu numurus, degvielu izsniedz pret taloniem, kuri ceļazīmēs nav reģistrēti. Nav vēl izskausti gadījumi, kad personīgās automašīnās iepilda degvielu par valsts fonda taloniem.” Tādējādi tika aktualizēts jautājums par 33. auto apkalpes stacijas pārcelšanu uz pilsētas pierobežu, kas turpmākajos gados arī tika īstenots.