Svecīšu vakara tradīcija Alūksnes kapsētās

Svecīšu vakara tradīcija Alūksnes kapsētās.

Katru gadu, kad vēlie rudens vakari kļūst aizvien tumšāki, Alūksnes Lielos kapus izgaismo simtiem svecīšu. Klāt svecīšu vakars jeb mirušo piemiņas diena. Svecīšu vakars ir laiks, pēc kura kapos tradicionāli  iestājas miera periods -  kapu kopiņas apklāj ar skujām, rotā ar pēdējiem rudens ziediem un iededz svecītes, atceroties, pieminot un godinot savus aizgājējus.

Svecīšu vakara tradīcijas iesakņojās tālā pagātnē. Romas katoļu baznīcā Dvēseļu diena bija atzīmēta jau kopš 10. gadsimta beigām, taču tās saknes veidojās daudz agrāk - 609. gadā, kad pāvests Bonifācijs IV aizsāka Jaunavas Marijas un visu mocekļu atceri. Savukārt luterāņu baznīca šo dienu ieviesa 19. gadsimta pirmajā pusē, sekojot Prūsijas piemēram, kur to atzīmēja kopš 1816. gada.

Latvijā, īpaši pilsētās, šī tradīcija uzplauka 1920. gados, kad bija sākusies svecīšu industriālā ražošana un to cenas strauji kritās. Rakstnieks Kārlis Skalbe šīs tradīcijas uzplaukumu skaidroja ar lielajām tautas ciešanām, kad Pirmajā Pasaules un Neatkarības kara laikā gāja bojā liela daļa mūsu tautas. Pēc Matsa Rēnberga domām uz kapiņiem noliktās sveces raksturoja veļu kultu modernos apstākļos, kad  ēdienu sāka aizvietot ar svecītēm. Dažkārt tiek atzīmēts, ka 1930. gados svecīšu vakars bija pat svarīgāks par kapusvētkiem, kuri starpkaru periodā bija zaudējuši savu aktualitāti. Svecīšu vakara popularitātes pieaugums varētu būt saistīts ar tautu, kas joprojām sēroja, jo atmiņas par karu bija nesenas un zaudētie tuvinieki un draugi bija no tās pašas vai blakus paaudzes. Alūksnes evaņģeliski luteriskajā baznīcā starpkaru periodā mūžības svētdiena norisinājās pēdējā novembra nedēļas nogalē, ar dievkalpojumu sestdienā un svecīšu nolikšanu svētdienā, Alūksnes Sv. Trīsvienības pareizticīgo baznīcā ar dievkalpojumu un svecīšu nolikšanu sestdienā. Savukārt Romas katoļu baznīcā šī diena atzīmēta 2. novembrī kā Visu dvēseļu diena.

 Laikrakstā “Malienas Ziņas” 1939. gadā par svecīšu vakaru rakstīts:” Svētdien, 26. novembrī, visā Latvijā — dievnamos un kapsētās pulcējās dzīvie, lai pieminētu savus mīļos aizgājējus, kurus sedz zemes aukstās rokas. Šajā dienā dzīvie tiekas ar mirušiem. Īsā lūgšanas brīdī viņu gars tiekas, sestdienas un pagātnē kopā ietās gaitas pavīd atminu ceļos. Šī diena ir klusā Mirušu piemiņas diena, kura visas tekas, kas ved uz kapsētu, ir ļaužu pārpildītas. Mirušu piemiņas dienā Alūksnes baznīcā pulcējās daudzi dievlūdzēji, no pilsētas un plašās apkārtnes. Daudzi no viņiem gāja pie dievgalda. Tāpat veselu rindu aizgājušo — tuvu un arī svešu cilvēku, pieminēja šinī dienā, nodziedot tiem atceres dziesmu pantiņus. Dievkalpojumu noturēja vietējais draudzes mācītājs G. Kņezs-Kņezinskis. Ar dziesmām svētku brīdi kuplināja draudzes jaunatnes koris. Plkst.15 kapu kalnā notika pēcpusdienas dievkalpojums, kuru noturēja draudzes mācītājs. Dievkalpojumu kuplināja draudzes jaunatnes pūtēju orķestris. Jau ilgāku laiku pirms dievkalpojuma sākuma nepārtraukta laužu straume, braukšus, kā arī kājām, plūda uz kluso kapsētu. Pēc dievkalpojuma, dažās vietas arī pirms tā, uz kapiem iedegās neskaitāmas svecītes. Svecīšu gaišums meta spožu gaismu uz zaļajām, egļu zariem rotātām, kapu kopām. Reti ziedi, egļu zaļums un svecīšu svētais spožums liecināja ka teka uz aizgājušo atdusa vietu tur nekad neaizaugs un mīļas rokas vienmēr apkops viņu mūžīgās dusas vietas. Vēlā pēcpusdienā dzīvie šķiras no mirušiem draugiem, lai otrā dienā turpinātu savas darba dienu gaitas."

Otrā Pasaules kara laikā svecīšu vakara tradīcijas turpinājās, taču pēc kara apsīka, kas skaidrojams ar Padomju Savienības un tā laika ideoloģijas nepatiku pret reliģiska rakstura pasākumiem. 1967. gadā LKP CK saņēma ziņojumu no Latvijas PSR drošības komitejas, kurā tika runāts par “Mirušo piemiņas dienas” atzīmēšanu Brāļu un Meža kapos. Ziņojumā bija minēts, ka 28. novembrī cilvēki bija nolikuši svecītes pie bijušo prezidentu un armijas darbinieku kapiem, Rīgas pilsētas kapos  cilvēki apmeklēja tuvinieku kapa vietas, sakopa tās un nolika svecītes. Varas iestādēs novēroja aizvien pieaugušo cilvēku skaitu, īpašas raizes izrādot par šī pasākuma norisi 1968. gadā, kas bija Latvijas dibināšanas 50. gadadiena. Tika nolemts veikt ierobežojumus, neļaujot apmeklēt kapsētu pēc 22.00 un liedzot piekļuvi jauniešiem un studentiem, un tādā veidā mazinot “buržuāziskās izpausmes”.

Drīz vien svecīšu vakaru nomainīja Mirušo atceres diena, kurai bija reliģiski ietvari, bet tā bija nodalīta no baznīcas rituāliem. Pirmās vietas, kur Mirušo atceres dienas tika aizsāktas, bija Alūksne, Gaujiena un Zeltiņi. Tika uzstāts, lai tas nedublētos ar reliģiski aizvadīto mirušo piemiņas dienu, kā arī tas bija jāaizsāk vēlos rudens vakaros, kad lapas bija nokritušas un rudens radītā tumsa padarītu vakaru īpaši emocionālu. 

Pēc Padomju Savienības sabrukuma svecīšu vakara tradīcijas atkal atdzima.  Mūsdienās luterāņu baznīcas tradīcijā Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena tiek atzīmēta Baznīcas gada pēdējā svētdienā, kas ir svētdiena pirms pirmā Adventa. Romas katoļu baznīca Mirušo piemiņas dienu vai visu svēto dienu atzīmē novembra sākumā. Līdzīga tradīcija ir arī pareizticīgajiem, kuri, savukārt, šo dienu atzīmē maijā.