Alūksnes Rūpkombināts

Alūksnes Rūpkombināts. 

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas saimniecības nozares tika iekļautas vienotajā PSRS ekonomikas sistēmā. Sagrautā Latvijas rūpniecība 20. gs. 40. un 50. gados bija jāatjauno saskaņā ar visas Padomju Savienības mērogā izstrādātajiem saimnieciskajiem plāniem, pastiprināti attīstot rūpniecību. Viens no tā laika vadošajiem rūpniecības uzņēmumiem Alūksnē bija LPSR Alūksnes apriņķa PBS Rūpkombināts, kurš savu darbību sāka 1946. gada 1. jūnijā. Tā funkcijas – bezalkoholisko dzērienu un konfekšu ražošana, kokapstrāde un pakļauto darbnīcu vadība un kontrole.

Laikā no 1946. līdz 1993. gadam Alūksnes Rūpkombināts darbojies gan Alūksnes, gan Gulbenes, gan arī Smiltenes Patērētāju biedrību pakļautībā, tā darbībā notikušas dažādas strukturālās pārmaiņas, ieviešot teritoriālo reformu valstī, vairākkārt tika mainīts Rūpkombināta nosaukums.

20. gs. 40 – jos gados Alūksnes apriņķa Rūpkombināta pakļautībā atradās dažādu nozaru ražotnes un darbnīcas, kuras veica rūpniecisko ražošanu un sniedza sadzīves pakalpojumus. Daudznozaru darbība bija galvenā rūpkombināta specifika.1947. gadā Alūksnē darbojās: veikals, šuvēju, mehāniskā, galdnieku, drēbnieku, podnieku, apavu darbnīcas, frizētavas, ādu mītuves, krāsotavas, dzirnavas un spēkstacija. Vislielākais darbinieku skaits 20. gs. 40 – jos gados tika nodarbināts: dzirnavās – 55, drēbju un šuvēju darbnīcās – 35, kā arī galdniecībā – 19 cilvēki.

Rūpkombinātā iekļautās darbnīcas atradās ne tikai pilsētā, bet arī laukos, kur darbojās: kalēju, mucinieku, vezumnieku, kastu un galdniecības izstrādājumu darbnīcas, ķieģeļu cepļi, zvejnieki, fotodarbnīca, kā arī palīgsaimniecības, kuras Alūksnes iedzīvotājiem piegādāja pienu, gaļu, audzēja labību un dārzeņus.

20. gs. 40 – jos gados Alūksnes rūpkombināta pakļautībā atradās 8 dzirnavas, lielākās no tām - Mālupē, Kalncempjos un Jaunannā.

1948. gadā Strādnieku ielā 13 (tagadējā Tirgotāju iela) tika izveidots augļu dārzs, atvērts bezalkoholisko dzērienu un piena izstrādājumu cehs, kurā ražoja limonādi un saldējumu, augļus pārstrādāja sulā un džemā. Vorošilova ielā 27 ( tagadējā Pils iela) tika atvēta fotodarbnīca ar filiāli Kalncempju pagastā. Savu darbību papildus esošajām darbnīcām sāka desu cehs, cepuru darbnīca un ziepju vārītava.

Ar 1950. gada 1. janvāri LPSR Alūksnes apriņķa PBS rūpkombināts tika pārdēvēts par LPSR Alūksnes rajona PBS Rūpkombinātu.

Šajā laikā Rūpkombināta pakļautībā atradās divas maizes ceptuves un konditoreja, vienas galdniecības vietā tika izveidotas 4, papildus esošajām darbnīcām atvērtas arī jaunas: labības kaltes, radio remonta darbnīca, cehu tehniķa darbnīca, Kalncempju kalēju darbnīca, transporta grupa, Alūksnes dzirnavas un elektromehāniskā darbnīca. 

1962. gada 18. decembrī, sakarā ar Alūksnes rajona likvidēšanu un pievienošanu Gulbenes rajonam, ar 1963. gada marta mēnesi Alūksnes rajona PBS Rūpkombināts tika likvidēts un pievienots Gulbenes rajona Patērētāju Biedrību Savienībai. Ražošanas procesā tika ieviestas būtiskas pārmaiņas. 1968. gadā Kolberģī tika atvērti konfekšu “Gotiņa”(pirms tam ražotne atradās Uzvaras ielā, Alūksnē) un konservu cehi, kuri darbojās līdz to likvidēšanai 1993.gadā.

Laikabiedri darbu rūpkombinātā atceras ar pozitīvām atmiņām. Darbs esot bijis smags, taču produktīvs. Tā laika ražošanas apjoms, produktu kvalitāte un daudzveidība bija nesalīdzināma ar mūsdienām, apmierināja arī darba alga. Ļubova Pupona (rūpkombinātā nostrādāja no 1952. līdz 1974. gadam) dalījās savās atmiņās par darba samaksu un rūpkombināta produkciju: “No 1952. līdz 1960. gadam kā sagādniece saņēmu 500 rubļus. Ja plānu izpildīju 100 %, tad pienācās prēmija. Vienā mēnesī prēmijā varēju saņemt nedaudz virs 100 rubļiem.(..) Rūpkombinātā ražoja 3 veidu limonādes – mandarīnu, apelsīnu un citronu. Pie limonādes sīrupa lēja klāt uzlējumu, kuru sūtīja no Gruzijas. Tas bija domāts, lai limonāde neskābtu, kā arī piešķirtu labāku aromātu.70 - jos gados rūpkombinātā ražoja zupas. Galda bietes, kartupeļus, sīpolus grieza gabaliņos, tad lielās pannās apcepa, lika burkās un karsēja.(..) No dzērvenēm gatavoja džemu, ko veda uz Baltkrieviju.(..)

 Par darbu rūpkombinātā atmiņu stāstījumu papildināja arī Zinaīda Galkina (rūpkombinātā nostrādāja no 1960. līdz 1992. gadam): “Rūpkombinātā ražoja limonādi, ābolu sulu, marinētas bietes, ābolu kompotu, ievārījumus – ērkšķogu un upeņu, no 1968. gada arī konfektes “Gotiņa”.(..) Gotiņas vārīja no iebiezinātā piena (atveda no Rēzeknes), no ļoti bieza cukura sīrupa - “Pategas”(atveda no Šauļiem), 0.5 kg sviesta un vanilīna. Vajadzēja iznākt 40 kg gatavās masas. To dzesēja uz galdiem, ar lāpstiņām sagrieza, salika pannās un deva tālāk konfekšu tinējām.” Savukārt Moda Sedleniece ( rūpkombinātā strādājusi laikā no 1971. līdz 1986. gadam) Alūksnes muzejam savu atmiņu stāstījumu par darbu konfekšu cehā uzrakstījusi dzejiskā vēstulē: “Cilvēks savās domās meklē tās durvis, kas bijušas pagātnē veramas, lai aiz tām saskatītu aizejošo laiku. Jo katrs aizejošais mirklis var izzust, ja to nepieraksta atmiņu grāmatā. Ir labi atšķirt grāmatas lapu un izlasīt – tā bija toreiz… Pagātne atmiņas glabā kā upe zaļpelēkos oļus! (..)Kolberģī sāku strādāt 1971. gada pavasarī, kad tas bija ar nosaukumu Alūksnes Rūpkombināts. Tajā laikā ražoja konfektes “Gotiņa”. Bija limonādes cehs un konservu cehs. Darba apjoms bija plašs. Es strādāju konfekšu cehā, kur viss bija roku darbs. Sākot ar ietinamā pergamenta papīra griešanu un tīšanu. Darbs bija grūts, bet interesants.(..)”