Alūksnes policijas pirmsākumi

Alūksnes policijas pirmsākumi.

Pēc Krievijas impērijas sabrukuma un Latvijas neatkarības pasludināšanas reģionālie policijas spēki pārdzīvoja konstantas pārmaiņas, sākot no vācu okupācijas līdz vācu armijas aiziešanai un lieliniekiem, kuri iesaistījās kaujās ar latviešu un igauņu spēkiem. Šādi  process turpinājās līdz pat frontes nostiprināšanās brīdim un lielinieku aizdzīšanai no Latvijas teritorijas.

Starpkaru periodā Alūksnes policija atradās zem Valkas apriņķa un bija zināma kā Valkas apriņķa 3. iecirknis. Valkas apriņķa policijas organizēšanas darbi tika pabeigti 1919. gada 1. oktobrī. Par policijas pirmo priekšnieku tika noteikts Jānis Ozoliņš. 

Alūksnē līdz iecirkņa dibināšanai pastāvēja iecirkņa komendatūra, kura pildīja arī policijas funkcijas. Alūksne un tās apkārtējie pagasti bija padoti Igauņu karaspēka administratīvajai varai, pilsētā tolaik dzīvoja daudz igauņu karavīru. Igaunijas armija un  Igaunijas varas iestādes sagādāja problēmas policijas un tieslietu organizēšanai. Tās daudzās apdzīvotās vietās bija ieviesušas savus nodokļus un likumus, veicinot šo vietu iespējamo pievienošanu Igaunijas teritorijai. Līdz ar kauju noslēgumu Daugavpilī, Alūksnē saglabājās vien Igauņu štābs. Jāpiebilst, ka 1920. gada sākumā pilsētā apmetās arī Staņislava Bulaka - Balahoviča štābs, piepildot pilsētu ar dažādu tautību karavīriem, kas sagādāja problēmas atrast  atbilstošas telpas policijas kancelejas vajadzībām. Tad īslaicīgi tika izmantotas Alūksnes policijas priekšnieka Aleksandra Mintais dzīvokļa telpas. A. Mintais par priekšnieku kalpoja no 1919. gada 1. oktobra līdz 10. decembrim,  bet vēlāk par priekšnieku tika iecelts Aleksandrs Kalniņš. Jaunajam policijas priekšniekam nācās saskarties ar dažādām problēmām, kuras izraisīja igauņu karavīri, piemēram, viņi konfiscēja un izveda vietējo īpašumu, kā arī konfliktēja ar vietējām varas iestādēm. Pārkāpumu dēļ. A. Kalniņš tika atstādināts no dienesta Alūksnē un nosūtīts veikt Krāslavas policijas priekšnieka pienākumus. Visas problēmas norimās līdz ar robežu noteikšanu starp Latviju un Igauniju. Līdz ar konflikta beigām sākās atjaunošanas darbi, pirmkārt, nodrošinot saziņu starp Valku un apkārt esošajām apdzīvotajām vietām, otrkārt, uzsākot policijas iecirkņu organizēšanu un kartības ieviešanu.

1921. gada aprīlī policijas priekšnieka amatu ieņēma bijušais Imantas pulka leitnants Kārlis Gūtmans. Tā kā K. Gūtmans sev šo amatu uzskatīja par nepiemērotu, tad drīz vien to atstāja, savukārt viņa vietā tika iecelts apriņķa priekšnieka sekretārs Ernests Vunge. E. Vunge veiksmīgi uzsāka savu dienesta pienākumu izpildi, organizējot policiju atbilstoši apriņķa un ministrijas prasībām. Viņš sevišķi labi sadzīvoja ar vēl nesen Alūksnē izvietotā 7. Siguldas kājnieku pulka virsniekiem. Tomēr, personīgu likstu dēļ, 1923. gada 16. janvārī viņu nomainīja ar Cēsu apriņķa priekšnieka 2. iecirkņa palīgu Jēkabu Bušu. Jāatzīmē, ka policijas darbība neaprobežojās tikai pilsētas un tuvējo pagastu kārtības uzturēšanā, bet arī robežlīnijas apsargāšanā, ņemot vērā, ka tā bija padota arī robežu apriņķa priekšniekiem. Šo pienākumu divdesmitajos gados veica Kārlis Ronis ar uzraugiem un attiecīgo robežas - policijas personālu. Līdz 1923. gadam iecirknis atradās nomātās telpās, apriņķim nespējot piešķirt piemērotu vietu. 

Policijas darbā netrūka dažādu problēmu. Līdz ar policijas iecirkņa nodibināšanos, iecirknis tika savienots ar visiem tuvējiem pagastiem.  Kara darbībai norimstot, daudzi pagasti beidza izmantot telefona tīklus un pārgāja uz šķūts zirgiem un pagasta kazakiem. Policija saskārās arī ar bandītu uzbrukumiem,  kuru laikā tika aplaupīti cilvēki gan uz ceļa, gan mājās. Uzbrukumu laikā tika izmantoti  arī tādi ieroči kā granātas, kas norāda uz jukām un bruņojuma pārpalikumiem pēc kara.

Vēl kāds piemērs vēsta, ka bandīti uzbruka Mālupes kārtībniekam, viņu ievainojot,  izlaupot un saspridzinot viņa māju. Sadursmes laikā bandītu līderis tika ievainots, tādēļ viņš noslēpās siena šķūnī, kur vēlāk tika atrasts miris. Šādi gadījumi vēstīja par anarhiju, kas valdīja Neatkarības karā un pēc tā. 

Pirmās brīvās Latvijas laikā, Alūksnes policija bija atbildīga par 14 pagastiem, pilsētu un pagastu. Policijas sastāvā ietilpa: policijas priekšnieks, divi kancelejas darbinieki, septiņpadsmit vecākie un astoņi jaunākie policijas darbinieki. 1930. gados policijas kolektīvam pievienojās arī speciāls policijas suns, kurš tika iegādāts, lai cīnītos ar pieaugošajām sīkajām zādzībām. Diemžēl policija saskārās ar biežu personāla maiņu, atkārtoti mainoties policijas priekšniekiem un arī darbiniekiem, kuri aizgāja no darba nepiemērotu apstākļu dēļ.

1928. gada 1. augustā policijas priekšnieku Jēkabu Bušu pārcēla atpakaļ uz veco posteni, tādēļ viņa vietā nāca Rīgas prefektūras 4. iecirkņa priekšnieks Ludvigs Kainais, kurš amatā atradās līdz 1931. gada 25. augustam. Pēc tam viņu nomainīja Frīdrihs Sproģis, bijušais Tukuma – Talsu apriņķa priekšnieka sekretārs. 

Jau kopš policijas iecirkņa izveides policija nebija spējusi tikt pie piemērotām telpām pilnvērtīgai dienesta izpildei. Divdesmitajos gados tā atradās Pils ielā 52, kur policijas vajadzībām tika izmantotas divas telpas, kā arī aizturēšanas kamera pagrabā. Telpas bija šauras un pagrabs mitrs, kas radīja darbam nepiemērotu vidi.  Vien 1929. gadā Alūksnes pilsētas valde nopirka ēku Lielā ezera ielā 11, zināmu arī kā Hasserta māju, un Valkas apriņķa 3. iecirkņa policija varēja pārcelties uz savām jaunajām  mājām.