Marienburgas ordeņpils viduslaikos un jaunajos laikos

Vācu ordeņa Livonijas atzars savu pili Alūksnē sāk būvēt 1342.g 25. martā, Marijas pasludināšanas dienā, kā dēļ tā arī ieguvusi savu nosaukumu - Marienburga. Kā daudzas ordeņa pilis, šis bija centrāli plānots administratīvais punkts, un viena no pilīm, kas sargāja robežu ar Krievzemi un tirdzniecības ceļus ar Pleskavu. Pēc Vartbergas Hermaņa hronikas, Alūksnes pils, kopā ar Vastselīnas (Neuhausen/Frauenburg) pili, tika celtas pēc landmestra Burharda fon Dreilēbena pavēles pret Pleskavas pareizticīgajiem. Pils tika celta arī kā atbilde Izborskas cietoksnim un kā papildu administratīvais punkts, jo Gaujienas (Adsellen/Adsel) pils, iespējams, atradusies nepiemērotā vietā, lai pienācīgi kontrolētu komturejas austrumu daļu.  

Pils sākotnēji īpašu militāru aktivitāti nav redzējusi - 15.gs. otrajā pusē un 16.gs Marienburgai vairākkārt uzbruka sirojošas krievu armijas, bet par ilgstošiem aplenkumiem liecību nav. Livonijas ordenis pili faktiski pamet 1560.g. 9.februārī, kad pēdējais komturs Kaspars (pēc citiem avotiem – Everts) Zībergs to atdod krievu karavadonim Kurbskim bez cīņas. 15.gs vai 16.gs pirmajā pusē uzcelti divi apaļi lielgabalu torņi pils ZR un DA stūros, no kuriem mūsdienās palicis tikai Dienvidu tornis. Šādi pretējos stūros izvietoti torņi tika izbūvēti daudzās Livonijas pilīs, pielāgojot tās šaujamieroču lietošanai. Kopā ar tiem, iespējams, izbūvēts arī tornis pils rietumu mūra vidū, kas bijis vai nu pusapaļš, vai ar noapaļotiem stūriem. Neskaitot “torņveida izbūves” pie vārtiem un 16-17.gs izbūvēto rondeli, pilij 17.gs. bija kopā 5 pastāvīgi torņi un, 2-3 koka aizsargstruktūras, kuras varētu būt tikušas izbūvētas virs mūra un virs lielajiem viduslaiku kontrforsiem. Parasti šādas konstrukcijas pastāvētu īslaicīgi, bet, acīmredzot, jaunajos laikos vai nu atstātas, vai izbūvētas atkārtoti - 1593.gada revīzijā pilī tiek minēti 7 “torņi”, 1682.g. plānā astoņi. Koka sargejas uz mūra šajā plānā (t.s. ‘hurda’, vācu v. Hurde, ang. v. Hoardings) aprakstītas kā “uz mūra sargejas vietā uzceltas koka kastes”, nav grūti iedomāties, ka šī sargeja būtu papildināta ar torņveida konstrukcijām. Pils ziemeļos atradās arī vārti ar t.s. cvingeru - nocietinātu priekšlaukumu - un koka tiltu ar vienu paceļamu galu. Daļas no tilta paliekām joprojām atrodas Alūksnes ezera dibenā, vēl pagājušajā gadsimtā krastā virs ūdens bija redzami tilta pāļi. Vecākais pils attēls ir radīts austriešu diplomāta Augustīna Meijerberga ceļojuma laikā uz Maskavu 1661.g., kad cietoksnis bija Krievijas impērijas kontrolē. Par zīmējuma autoru tradicionāli uzskata Johanu Šturnu. Pēc redzamā nocietinājumu stila (lieli apaļi torņi ziemeļpusē, iespējams, Krievijas piemēriem līdzīgs dubultjumts virs torņa), tieši pils vārti bijuši viens no galvenajiem ‘fokusiem’ pielāgojot to jauno laiku karadarbībai.

Priekšstatu par pils kādreizējo izskatu no drupām var gūt tikai daļēji - sabrukušās ziemeļu priekšpils konventa kastelas daļas austrumu sienas spraugas visdrīzāk norāda bijušo logailu vietu - šeit sienas būtu bijušas vājākas. 19. un 20.gs sākuma attēlos redzams, ka virs spraugām saglabājušies mūra fragmenti, kuru vairs nav mūsdienās - sadrupušā arkas formā, tātad, otrajā stāvā bijuši lielāki logi. Šo domu apstiprina arī vienā no starpām redzamās paliekas no pieloga nišas. Iespējams, ka šie bijuši logi uz pils kapelu, taču nišas klātbūtne logailā, nevis sienā drīzāk raksturo otrā stāva telpu kā remteri vai sapulču zāli, un arī  1627.g. arklu revīzijā tiek minēts, ka kapela - “maza velvēta baznīciņa” - atrodas remtera galā, K. Lēvisa of Menāra plāna rekonstrukcijā tā aizņem ievērojamu daļu no konventa Z puses. Arheoloģiskajos darbos atsegtas daļas no laukakmens bruģa - konventa iekšpagalms, iespējams, arī iebraucamais ceļš u.c. ziemeļu priekšpils daļas bijušas bruģētas.

Vācu ordeņa teritorijas tika dalītas komturejās - teritorijās, kuras pārvaldīja komturs (Komtur, Kommentur). Komturs bija augstākā laicīgā amatpersona savā teritorijā. Alūksnes komturejā ietilpa Alūksnes, Gaujienas un Valkas pilsnovadi, un pirmais Alūksnes komturs 1342-1346.g. bija Arnolds fon Fītinghofs (Arnold von Vytinghove). Nākamais zināmais komturs pēc viņa, Gerlahs fon Hārens (Gerlach von Haren), kura precīzs valdīšanas laiks nav zināms (14.gs. otrā puse - 15.gs. sākums), ap pili uzbūvēja pašlaik saglabājušos akmens mūrus. Ne visi torņi uzcelti vienlaikus - mazais R tornis mūrim piebūvēts 14.-15.gs. mijā apaļie un pusapaļie torņi pievienoti mūrim tikai 15.-16.gs. (to vietā, iespējams, pastāvējuši vienkāršāki pusapaļi vai taisnstūra formas torņi), dažādos laikmetos virs kontrforsiem izbūvētie koka ‘tornīši’ varēja tikt nojaukti un izbūvēti vēlreiz pēc vajadzības. Virs aizsargmūra atradās apjumta koka galerija.

1451. gadā ordeņa vadība liek veikt Livonijas piļu vizitāciju - piļu stāvokļa, inventāra, saimnieciskās iekārtas revīziju. Tiek pārbaudīts mantiskais stāvoklis, rezerves, pakļaušanās ordeņa statūtiem un zvērestiem.  Vizitācija atklāj ka, tāpat kā daudzās Livonijas ordeņa pilīs, Marienburgā iemītnieku skaits ir salīdzinoši neliels - komturs, pieci brāļi bruņinieki un priesteris, taču jāņem vērā, ka vizitāciju protokolos netiek uzskaitīti t.s. ‘pelēkie brāļi’ - saimnieciskā darba veicēji, kuri kara laikā kļuva par komtura kareivjiem. Šajā laikā pilī saimnieko nesen varu pārņēmušais komturs Heinrihs Sleregens (Heinrich/Hynrich Sleregen). Sleregens sev līdzi atvedis ievērojumus krājumus, tai skaitā 6 lastus - 10-13 mūsd. tonnas - sāls, kas ir lielākais tā gada Livonijas vizitācijās minētais sāls daudzums.

Viduslaikos Marienburgu apdzīvoja gan pamatiedzīvotāji, gan kolonisti. 1437.g. lēņa dokumentā  pirmais vārdā nosauktais alūksnietis ir kurpnieks vārdā Nikolajs (Nikolai), kura sētu (hoff) dokumentā lieto par orientieri, kā citi atskaites punkti minētas arī Tiles Havena (Tyle Hafen) un Enborstena (Enborsten) sētas. Vizitācijā 1451.g. kā pils konventa brāļi minēti gan bruņinieki no vācu zemēm, gan arī no Burgundijas lielhercogistes - mūsdienu Nīderlandes un Beļģijas teritorijas.

Livonijas kara beigās un poļu-zviedru karu laikā pils vairākkārt pārgāja no rokas rokā. Pēdējais, 17. gadsimta brigās, tur atradās zviedru garnizons. Tieši šajā laikā uzbērta zvaigžņveida skansts ap pili un mazāka salas austrumos. Viduslaikos dienvidu priekšpilī, domājams, atradās amatnieku darbnīcas, bet jaunajos laikos tur izmitināja vienkāršos iedzīvotājus, kuri veica saimnieciskos darbus garnizonam. Arheoloģiskajos darbos atrastā pareizticīgo krūšu ikona, 16.gs. krievu glazētajai keramikai atbilstošs roku skalošanas trauks un slāviem un tuvējām tautām raksturīgu formu skalturu klātbūtne liecina, ka uz pili varbūt tikuši atvesti vai, iztiku meklējot, atceļojuši ļaudis no Krievijas vai Austrumlatgales, vai arī ar šiem reģioniem pastāvējuši cieši kulturāli kontakti. 

Zviedriem 17.gs. pārņemot un apsekojot vecos viduslaiku  nocietinātos objektus, bieži tika zīmēti plāni, arī Alūksnes pils plāni no 17.gs otrās puses atrodas Zviedrijā kara muzejā. To starpā atrodami gan situācijas plāni, gan arī vairāki projekti par cietokšņa paplašināšanu. Balstoties uz šiem plāniem, arheoloģiskajiem atradumiem un citiem avotiem, iespējams aptuveni rekonstruēt pils plānu ne tikai zviedru laikos, bet arī viduslaiku periodā, jo no vērienīgākajiem pārbūves projektiem, liekas, īstenots visai nedaudz, pārsvarā uzsvars likts uz vecās infrastruktūras labošanu un pielāgošanu 17.gs. armijas vajadzībām. Gan zviedru laika plāni, gan poļu laika (1593.g). revīzija norāda uz līdzīgu torņu skaitu, ēku izkārtojumu un aizsardzības situāciju. Poļu laika revīzijā pieminēta baložmāja pils pagalmā, kura neparādās 17.-18.gs. plānos. Viduslaikos un jauno laiku sākumā baloži bija ērts un lēts gaļas avots, un baložmājas tika ierīkotas daudzās pilīs un ciemos.

1702. gadā, Lielā Ziemeļu kara sākumposmā, pili aplenca Krievijas impērijas karaspēks feldmaršala Borisa Šeremetjeva vadībā. Aplenkums bija ilgstošs, desmit dienas - no 15. līdz 25. augustam. Gan krievu, gan zviedru spēkiem pārtikas rezerves bija gandrīz izsīkušas un, kad tika uzspridzināta viena no munīciju glabātuvēm, izspridzinot caurumu mūrī un padarot pili neaizsargājamu, garnizona komandieris Florians Tilo fon Tilau (Florian Thilo von Thilau) pasludināja bezierunu kapitulāciju krieviem. Starp kareivjiem sācies dumpis divu apakšvirsnieku vadībā. Dumpinieki ieslēgušies munīciju pagrabā un to uzspridzinājuši, kopā ar nezināmu skaitu citu cilvēku un lielu daļu pils. Citas pils daļas pēc tam uzspridzinātas pēc Šeremetjeva pavēles, lai atņemtu cietoksnim visas aizsardzības funkcijas. Savās vēstulēs caram Pēterim I Šeremetjevs raksta, ka Alūksnē gūstā saņemts nepilns pusotrs tūkstotis iedzīvotāju, ap 400 no tiem bija karavīri un citas ar garnizonu saistītas personas - rakstveži, inženieri, ārsti, u.c.