Kanalizācijas un notekūdeņu sistēmas ierīkošana Alūksnē
18.07.2024
Līdz 20. gs. kanalizācija tika uzskatīta par
visproblemātiskāko komunālās saimniecības sektoru Latvijā. 19. gs. notekūdeņus
novadīja pa vaļējiem grāvjiem un upītēm. 19. gs. beigās lielākajās Latvijas
pilsētās sāka ierīkot centralizētās kanalizācijas sistēmas, kuru saturs parasti
nonāca vietējā ūdenstilpē.
Par to, vai Alūksnē tika veiktas
infrastrukturālas izbūves muižas laikā, Alūksnes novada muzejā ziņu nav. Vien
skatoties Alūksnes 19. gs. beigu un 20. gs. sākumā zīmētos plānus, var skaidri
saskatīt novadgrāvju sistēmu.
Zināms, ka Alūksnē kanalizācijas un
notekūdeņu sistēmas ierīkošana aktuāla kļuva pirmās Latvijas Republikas laikā,
kad valstī tika izdoti noteikumi par pilsētu kanalizācijas un labierīcību sistēmu
sakārtošanu. Tā 1923. gada 2. jūlija
“Valdības Vēstnesī” var lasīt, ka Apsardzības ministrijas ēku un būvju
pārvaldes būvniecības nodaļa mutiskā un rakstiskā vairāksolīšanā izdod darbus
par ūdensvadu un kanalizācijas ierīkošanu Alūksnē. Tomēr plānotie
darbi nenoritēja kā iecerēts. 1927. gada laikrakstā “Pašvaldības Balss” Nr. 4
par Alūksni var lasīt: “Ūdens vada
pilsētā nav un iedzīvotāji apgādājas ar ūdeni no pašierīkotām akām. Arī ezera
ūdens tiek lietots dzeršanai un ēdiena pagatavošanai. Pilsētā ir 1 artēziska
aka, 14 cementa un 124 koka grodu akas. Kanalizācijas pilsētā nav. Rūpniecību,
netīrumu un samazgu ūdeņi tiek vadīti caur īpašām akām un tādējādi padarīti
nekaitīgi.” Tā paša
gada laikrakstā “Pašvaldības Balss” Nr 6. teikts, ka “Visbēdīgāki tomēr ir ar šīm samazgu bedrēm. Labi vēl, ja šāda samazgu
bedre ierīkota labi filtrējošā sākgraudu zemes slānī, bet ja tā ir radzēs vai
dolomītos, kur iespējamas visdažādākās plaisas un tukšumi, tad bieži vien var
gadīties, ka nenotīrījušies samazgu ūdeņi tieši iekļūst tīra ūdens tvertnē”.
Latvijas Valsts Vēstures arhīva materiāli
liecina, ka Alūksnes pilsētas kanalizācijas plāns tika izstrādāts tikai 1928. gadā
Latvijas Universitātes tehniķu R. Pāvela un M. Vegnera vadībā. Plānotie darbi
bija iedalīti zemes darbos (22 198,66 Ls), nostiprināšanas darbos
(15 722,50 Ls) un papildbūvju (tilti un caurtekas, kā pārbūvējamās, tā arī
jaunbūvējamās caurtekas) izbūvē (9624,17 Ls). Kopējās izmaksas bija paredzētas
47 545,33 Ls apmērā. Neskatoties
uz to, ka šo plānu apstiprināja Iekšlietu ministrijā, tomēr dažādu domē valdošo
nesaskaņu, kā arī finansiālo apsvērumu dēļ pirmās Latvijas Republikas laikā šis
plāns tā arī netika realizēts. Paredzētās izmaksas bija pārlieku lielas, lai
no Alūksnes pilsētas budžeta varētu atvēlēt šādu summu projekta realizācijai, jo nauda bija
nepieciešama arī citām nozarēm. Interesants ir fakts, ka Alūksnes rūpnieki un
tirgotāji bija ar mieru nepieciešamo summu
aizdot, jo tāpat kā vietējie iedzīvotāji, bija ieinteresēti projekta
realizācijā. Tas nozīmētu ne tikai labāku ceļu izbūvi pilsētā, bet arī to, ka
gruntsūdeņu un notekūdeņu dēļ vairs netiktu bojāti viņu ēku pamati. Nozīmīgs
bija arī sanitārais aspekts – Alūksnē nebija labas kvalitātes dzeramā ūdens. Tomēr “pateicoties” LSD partijas jeb t.s.
“Putnu frakcijas” deputātu balsojumam “pret”, ideja par naudas aizlienēšanu tika
noraidīta.
Sākoties straujākai pilsētas apbūvei, Alūksnes
pilsētas sāpīgais notekūdeņu novadīšanas jautājums tomēr bija jārisina, un tika
pieņemts lēmums par esošo novadgrāvju
sistēmas kapitālo remontu, kā arī grāvju tīkla paplašināšanu, jo kanalizācijas
sistēmas ierīkošana lielo izmaksu dēļ tik ātri nebija iespējama. Lai arī
pilsētas valde turēja rūpi par novadgrāvju uzturēšanu kārtībā un ik gadu izdeva
paprāvas summas šiem darbiem, lielāko daļu trūkumu tomēr nebija izdevies
novērst. 1923. gada pilsētas apbūves plānā redzams, ka Alūksnes pilsētas
novadgrāvjus iedalīja septiņās sistēmās, no kurām sešas ietecēja Alūksnes
ezerā, bet septītā iztecēja no pilsētas teritorijas ziemeļu virzienā. Kopā šīs
sistēmas sastādīja 13 137 metrus garus novadgrāvjus.
Situācija pilsētā nedaudz uzlabojās 1930. gados.
Zināms, ka 1936. gadā pilsētas labiekārtošanas laikā tika nosegtas caurules novadgrāvjos 150 metru
garumā. Tāpat arī
tika izbūvēts tīkls, kur 1 km garumā kanalizācijā ietecēja virtuvju, vannu un
lietus ūdeņi. Alūksnē, tāpat kā Smiltenē, Rūjienā un vēl lielā daļā pilsētu,
samazgu ūdeņi tika novadīti ezerā un speciālās bedrēs caur īpašām akām, tādā
veidā cenšoties tos padarīt mazāk kaitīgus dzeramajam ūdenim. Gan 1920. gadā,
gan arī 1930. gadu 2. pusē par dzeramā ūdens attīrīšanas ierīcēm kalpoja
Emšerakas.
Pilsētas apbūves plāns.1884. g.
Alūksnes novada muzeja pētnieciskā darba materiāli
Pilsētas apbūves plāns.1912. g.
Alūksnes novada muzeja pētnieciskā darba materiāli
Alūksnes pilsētas kanalizācijas sistēmas plāns.1928. g.
Alūksnes novada muzeja pētnieciskā darba materiāli
Alūksnes pilsētas apbūves plāns.1924. g.
Alūksnes novada muzeja pētnieciskā darba materiāli
Alūksnes pilsētas daļas apbūves plāns.1937. g.
ANM 15122/97
Pazemes caurtekas Pils un Lielā Ezera ielas krustojums.2013. g.
Alūksnes novada muzeja digitālais krājums
Pazemes caurtekas Pils un Lielā Ezera ielas krustojums.2013. g.
Alūksnes novada muzeja digitālais krājums
Pazemes caurtekas Pils un Lielā Ezera ielas krustojums.2013. g.
Alūksnes novada muzeja digitālais krājums
Ieraksti meklēto