Kanalizācijas un notekūdeņu sistēmas ierīkošana Alūksnē

Sākums / Muzejs / Pētnieciskais darbs / Alūksnes mozaīka

18.07.2024

Līdz 20. gs. kanalizācija tika uzskatīta par visproblemātiskāko komunālās saimniecības sektoru Latvijā. 19. gs. notekūdeņus novadīja pa vaļējiem grāvjiem un upītēm. 19. gs. beigās lielākajās Latvijas pilsētās sāka ierīkot centralizētās kanalizācijas sistēmas, kuru saturs parasti nonāca vietējā ūdenstilpē.

Par to, vai Alūksnē tika veiktas infrastrukturālas izbūves muižas laikā, Alūksnes novada muzejā ziņu nav. Vien skatoties Alūksnes 19. gs. beigu un 20. gs. sākumā zīmētos plānus, var skaidri saskatīt novadgrāvju sistēmu.

Zināms, ka Alūksnē kanalizācijas un notekūdeņu sistēmas ierīkošana aktuāla kļuva pirmās Latvijas Republikas laikā, kad valstī tika izdoti noteikumi par pilsētu kanalizācijas un labierīcību sistēmu sakārtošanu. Tā 1923. gada 2. jūlija “Valdības Vēstnesī” var lasīt, ka Apsardzības ministrijas ēku un būvju pārvaldes būvniecības nodaļa mutiskā un rakstiskā vairāksolīšanā izdod darbus par ūdensvadu un kanalizācijas ierīkošanu Alūksnē. Tomēr plānotie darbi nenoritēja kā iecerēts. 1927. gada laikrakstā “Pašvaldības Balss” Nr. 4 par Alūksni var lasīt: “Ūdens vada pilsētā nav un iedzīvotāji apgādājas ar ūdeni no pašierīkotām akām. Arī ezera ūdens tiek lietots dzeršanai un ēdiena pagatavošanai. Pilsētā ir 1 artēziska aka, 14 cementa un 124 koka grodu akas. Kanalizācijas pilsētā nav. Rūpniecību, netīrumu un samazgu ūdeņi tiek vadīti caur īpašām akām un tādējādi padarīti nekaitīgi.” Tā paša gada laikrakstā “Pašvaldības Balss” Nr 6. teikts, ka “Visbēdīgāki tomēr ir ar šīm samazgu bedrēm. Labi vēl, ja šāda samazgu bedre ierīkota labi filtrējošā sākgraudu zemes slānī, bet ja tā ir radzēs vai dolomītos, kur iespējamas visdažādākās plaisas un tukšumi, tad bieži vien var gadīties, ka nenotīrījušies samazgu ūdeņi tieši iekļūst tīra ūdens tvertnē”.

Latvijas Valsts Vēstures arhīva materiāli liecina, ka Alūksnes pilsētas kanalizācijas plāns tika izstrādāts tikai 1928. gadā Latvijas Universitātes tehniķu R. Pāvela un M. Vegnera vadībā. Plānotie darbi bija iedalīti zemes darbos (22 198,66 Ls), nostiprināšanas darbos (15 722,50 Ls) un papildbūvju (tilti un caurtekas, kā pārbūvējamās, tā arī jaunbūvējamās caurtekas) izbūvē (9624,17 Ls). Kopējās izmaksas bija paredzētas 47 545,33 Ls apmērā. Neskatoties uz to, ka šo plānu apstiprināja Iekšlietu ministrijā, tomēr dažādu domē valdošo nesaskaņu, kā arī finansiālo apsvērumu dēļ pirmās Latvijas Republikas laikā šis plāns tā arī netika realizēts. Paredzētās izmaksas bija pārlieku lielas, lai no Alūksnes pilsētas budžeta varētu atvēlēt šādu summu projekta realizācijai, jo nauda bija nepieciešama arī citām nozarēm. Interesants ir fakts, ka Alūksnes rūpnieki un tirgotāji bija ar mieru nepieciešamo summu aizdot, jo tāpat kā vietējie iedzīvotāji, bija ieinteresēti projekta realizācijā. Tas nozīmētu ne tikai labāku ceļu izbūvi pilsētā, bet arī to, ka gruntsūdeņu un notekūdeņu dēļ vairs netiktu bojāti viņu ēku pamati. Nozīmīgs bija arī sanitārais aspekts – Alūksnē nebija labas kvalitātes dzeramā ūdens. Tomēr “pateicoties” LSD partijas jeb t.s. “Putnu frakcijas” deputātu balsojumam “pret”, ideja par naudas aizlienēšanu tika noraidīta.

Sākoties straujākai pilsētas apbūvei, Alūksnes pilsētas sāpīgais notekūdeņu novadīšanas jautājums tomēr bija jārisina, un tika pieņemts lēmums par esošo novadgrāvju sistēmas kapitālo remontu, kā arī grāvju tīkla paplašināšanu, jo kanalizācijas sistēmas ierīkošana lielo izmaksu dēļ tik ātri nebija iespējama. Lai arī pilsētas valde turēja rūpi par novadgrāvju uzturēšanu kārtībā un ik gadu izdeva paprāvas summas šiem darbiem, lielāko daļu trūkumu tomēr nebija izdevies novērst. 1923. gada pilsētas apbūves plānā redzams, ka Alūksnes pilsētas novadgrāvjus iedalīja septiņās sistēmās, no kurām sešas ietecēja Alūksnes ezerā, bet septītā iztecēja no pilsētas teritorijas ziemeļu virzienā. Kopā šīs sistēmas sastādīja 13 137 metrus garus novadgrāvjus.

Situācija pilsētā nedaudz uzlabojās 1930. gados. Zināms, ka 1936. gadā pilsētas labiekārtošanas laikā tika nosegtas caurules novadgrāvjos 150 metru garumā. Tāpat arī tika izbūvēts tīkls, kur 1 km garumā kanalizācijā ietecēja virtuvju, vannu un lietus ūdeņi. Alūksnē, tāpat kā Smiltenē, Rūjienā un vēl lielā daļā pilsētu, samazgu ūdeņi tika novadīti ezerā un speciālās bedrēs caur īpašām akām, tādā veidā cenšoties tos padarīt mazāk kaitīgus dzeramajam ūdenim. Gan 1920. gadā, gan arī 1930. gadu 2. pusē par dzeramā ūdens attīrīšanas ierīcēm kalpoja Emšerakas.

Pilsētas apbūves plāns.
1884. g.
Alūksnes novada muzeja pētnieciskā darba materiāli

Pilsētas apbūves plāns.
1912. g.
Alūksnes novada muzeja pētnieciskā darba materiāli

Alūksnes pilsētas kanalizācijas sistēmas plāns.
1928. g.
Alūksnes novada muzeja pētnieciskā darba materiāli

Alūksnes pilsētas apbūves plāns.
1924. g.
Alūksnes novada muzeja pētnieciskā darba materiāli

Alūksnes pilsētas daļas apbūves plāns.
1937. g.
ANM 15122/97

Pazemes caurtekas Pils un Lielā Ezera ielas krustojums.
2013. g.
Alūksnes novada muzeja digitālais krājums

ALŪKSNES NOVADA MUZEJS

Adrese: Pils iela 74, Alūksne, Alūksnes novads, LV-4301
Tālrunis: +371 64381321
Mob.tālrunis: +371 25665538
E-pasts: [email protected]

Kontakti Darba laiks Kā nokļūt Privātums Piekļūstamības paziņojums Anketas

Dizains un izstrāde weblapa.lv

Ieraksti meklēto