Alūksnes maiznieki

“Es būšu maiznieks! Patiesi, maizniekam nekad nav jāiet lauka vētrā un negaisos, viņu nekad lietus neizmērcē “līdz ādai”, un visdrēgnākajā laikā viņš var sildīties pie maizes krāsns patīkamās uguns. Īstens maiznieks ir izgājis cauri visām maiznieka amata pakāpēm, strādājis par iesvērēju, par iejaucēju un mīcītāju, vārītāju, veidotāju un beidzot par cepēju. Īstens maiznieks ir bijis zellis, apakšmeistars, meistars, virsmeistars.” “Daugavas Vēstnesis” Nr.2 (03.01.1940)

Maize jau no agrīniem laikiem ir bijusi viens no nozīmīgākajiem pārtikas produktiem, savukārt maiznieka arods- viens no senākajiem. Senatnē maize tika cepta mājas apstākļos, bet ap 14.-15. gadsimtu, kad sāka attīstīties tirdzniecība un pieauga iedzīvotāju skaits, pilsētās atvērtas pirmās maizes ceptuves. Pakāpeniski veidojās arī maiznieku biedrības. Jauns pavērsiens maizniecībā notika 20. gadsimta 20. un 30. gados, kad sākās straujš maizes rūpniecības uzplaukums. Tieši tad Latvijas pilsētās un laukos darbu sāka liels skaits privāto maizes ceptuvju, no kurām lielākajās darbs jau bija mehanizēts.

Vēstures avoti vēsta, ka arī Alūksnes pilsētā pirmās brīvvalsts laikā rosījās paprāvs pulciņš maiznieku un konditoru, kuriem bija jāiegūst pircēju uzticība diezgan sīvas konkurences ceļā. Katrā maiznīcā tika turētas godā gan senču maizes cepšanas tradīcijas un noslēpumi, gan likti lietā arī jauni meistarības knifi. Tieši tas dažādās ceptuvēs tapušos klaipiņus un citus meistarstiķus darīja citu no cita tik atšķirīgus un īpašus.

Kādā no 1992. gada Alūksnes muzeja ekspedīcijas pierakstiem var lasīt, ka pirmās brīvvalsts laikā: “Alūksnē liela cepēju konkurence. Lielie konditori bijuši Sārs, Fridrihs Bleiers, Uldriks, Upmalis.” Šo sarakstu papildina Alūksnes muzeja kartotēkas uzskaitījums, kurā norādīti  konditori un maiznieki Apenītis, Bauslīts, Jānis Bīriņš, Birnis, F. Bleiers, Aleksandrs Egle, Alfreds Janiks, Herberts Krūmiņš, Augusts un Zelma Loiti, Jūlijs Mūrnieks, Prochovs Osipovs, Ernests Ozols, Pēteris un Ludmila Sārs, Ž. Stūris, A. Tehts, Jānis Vaskums, Marija Veinbergs, Lidija Vebers, Z. Voisks, Eduards Upmalis, Hermans Uldriks, Zemītis, Zelmenis u. c. Jāpiebilst, ka līdztekus vietējai konkurencei, pilsētā ienāca arī kaimiņu novadu produkcija.  1928. gada “Gulbenes Ziņās” Nr. 23 norādīts, ka “M. Barkana baranku rūpniecība darbojas Gulbenē, Vidzemes ielā Nr. 8 un tura vienmēr krājumā svaigus barankus nodaļās Alūksnē, Apē, Valkā, Smiltenē, Ainažos, Jaunpiebalgā. Vietējie var dabūt katru dienu  svaigus citrona un dažādām garšām barankus”.

Pēc ierakstiem periodikā  un Latvijas Valsts vēstures arhīva materiāliem, daļēji iespējams izsekot maiznīcu un konditoreju darbnīcu izvietojumam Alūksnē. Piemēram, H. Uldriks un E. Ozols savu uzņēmumu atvēra Lielā Ezera ielā 5, J. Miesnieks- Pils ielā 50, J. Biriņš- Tirgotāju ielā 16, A. un Z. Loits - Pils ielā 50, vēlāk- Pils ielā 54, P. un L. Sārs- Pils ielā 23, vēlāk- Pils ielā 56/58, 64, P. Osipovs- Lielā Ezera ielā 15, J. Mūrnieks un Ž. Stūris- Dārza ielā 10, H. Krūmiņš- Tirgotāju ielā 4. Bieži  vien uzņēmēji savu darbnīcu atrāšanās vietu mainīja, meklējot izdevīgākus nosacījumus, piemēram,  zemāku īres maksu.

Kā ikvienam aroda pārstāvim, arī maizniekiem bija jārēķinās ne tikai ar savstarpēju konkurenci. Katra veiksmes stāstu ietekmēja gan paša apņemšanās un centieni, gan arī dažādi blakus faktori. Periodikā atrodami fakti, ka konditoru un maiznieku labklājību lielā mērā ietekmēja pilsētas un valsts  institūciju lēmumi. Piemēram, 1933. gada 9. februāra “Vidzemes Vēstnesī” var lasīt: “Alūksnes konditori un maiznieki iesnieguši protestu pilsētas domei par viņiem uzliktā nodokļa paaugstināšanu šinī gadā no Ls 360 uz Ls 400. Protesta iesniedzēji aizrāda, ka viņu uzņēmumiem jau tā esot grūta iztikšana un viens jau piespiests likvidēties, kamdēļ lūdz nodokli nevis paaugstināt, bet pazemināt līdz Ls 300 Ls”. Atsevišķu maiznieku un konditoru problēma bija higiēnas normu ievērošana, un par to bieži vien neizdarīgākajiem sekoja Alūksnes pilsētas sanitārās komisijas sankcijas. Kā vēsta “Valdības Vēstnesis” Nr. 86- pārkāpumu  gadījumā maiznīcas īpašniekam draudēja naudas sods 10 Ls apmērā vai (maksātnespējas gadījumā) četras dienas arestā, un, kā vēsta periodikas slejas, šādu pārkāpēju bija neviens vien. Kara apstākļos sods nereti tika mīkstināts. Par to var lasīt  1943. gada “Malienas Ziņās” Nr. 1:“Novērojot vairākus sanitāros pārkāpumus, uz vietas tika doti aizrādījumi un brīdinājumi, neķeroties pie protokola rakstīšanas. Tika ņemts vērā, ka dzīvojot kara apstākļos, ir ierobežota viena otra izejviela vai tekstilprece (bet ūdens gan vēl pie mums netrūkst!).”  Papildus šīm prasībām tika kontrolēta arī ugunsdrošība. Ar 1939. gada 1. janvāri  Pilsētas valde noteica noteikumus par skursteņu tīrīšanu, kas paredzēja, ka maiznīcām skursteņi jātīra ne mazāk kā vienu reizi mēnesī. Noteiktie tarifi par skursteņslaucītāja darbiem Alūksnes pilsētas administratīvajās robežās bija: par katru skursteņa dūmvadu mājā Ls 0,15, divstāvu- Ls 0,30, trīsstāvu- Ls 0,45, četrstāvu- Ls 0,60, par ieru, guļus esošo un skārda dūmvadu tīrīšanu par katru- Ls 0,10.

 Ja visas prasības tika ievērotas un atbilda normām,  tad pilsētas valde izsniedza atļauju “turēt” konditoreju vai maiznīcu. Piemēram, 1937. gadā šādas atļaujas saņēma konditorejas- maiznīcas: J. Mūrnieks, L. Sārs, Z. Loits, H. Uldriks, maiznīcas- E. Upmalis, F. Bleiers, A. Janiks un P. Osipovs.

Par okupācijas režīmu ietekmi ieskatu sniedz 1941. gada “Malienas Ziņas” Nr. 1, kuras atklāj, ka bez nacionalizācijas jautājuma, konditorus skāra arī optimizācijas jautājums. Ar virsrakstu “ Jo vairāk- jo sliktāk.” Publicēts šāds raksts: “Š. g - 8. augustā Alūksnes maiznīcas un konditorejas atdeva to bijušiem īpašniekiem. Savā laikā nacionalizētās Alūksnes maiznīcās bija 33 algotu darbinieku, tomēr maizes izdalē bija manāmi lieli trūkumi un nekārtības. Tagad nodarbina tikai 16 cilvēkus, bet maizes izdale notiek priekšzīmīgi.”

 Kāds cits “Malienas Ziņu” numurs vēsta par  talonu sistēmas ieviešanu. Piemēram, 1942. gada 27. laikraksta numurā var lasīt: “Bērni, līdz 3 g. veci, maizes vietā var saņemt sausiņus, kā norādīts kartiņu kuponos par 300 gr. maizes 250 gr. sausiņu. Tie, pagaidām, dabūjami tikai H. Uldrika maiznīcā, Alūksnē, L. Ezera ielā 5.”  Kara gados paprāvs skaits maiznieku un konditoru produkcijas nonāca arī komandantūrā. Kā liecina 1941. gada “Malienas Ziņas” Nr. 15 vienā piegājienā Malienas pusē vācu karavīriem savāktas pat 188 paciņas cepumu, 50 kg biskvītu, 150 barankas. Protams, viskrasākās pārmaiņas maizniekus un konditorus skāra tieši kara un okupācijas laiks, bet, vēl pirms padomju nacionalizācijas īstenošanas, savas korekcijas mazinieku un konditoru rindās ieviesa 1940. gada 5. jūlija Alūksnes lielais ugunsgrēks. Latvijas valsts vēstures arhīva fonda Nr. 2614  lietā Nr. 84 apkopotas uzziņas par ugunsgrēkā cietušajiem pilsētas iedzīvotājiem, starp kuriem minēti arī konditori un maiznieki Jūlijs Mūrnieks, Ludmila Saar, Prochovs Osipovs, Zelma Loits, A. Tehts.  Minētie materiāli apliecina, ka ugunsgrēka cietušajiem bija iespēja pieprasīt zināmu kompensāciju, rakstot Alūksnes pilsētas ugunsgrēkā cietušo komitejai iesniegumu, kurā norādīti dati par cietušajiem, liecinieki, ugunsgrēkā izglābtās un turpmākajai eksistencei nepieciešamās mantas. Piemēram, A. Tehts savā iesniegumā uzskaita, ka dzīves eksistencei nepieciešamās lietas būtu virtuves piederumi, galds, krēsls, maiznīcas-ceptuves iekārtas un nauda (jo darba nespējīgs pēc pleca lūzuma). Diemžēl komitejas lēmums gandrīz visos gadījumos paredzēja cietušajiem izsniegt tikai silto apģērbu, pa kādam virtuves piederumam, izņēmuma kārtā varēja saņemt malku. Tiem, kam īpašums bija apdrošināts, piemēram Zelmai Loits, atbalsts tika noraidīts. Tas nozīmē, ka savas maiznīcas vai konditorejas atjaunošana pēc ugunsgrēka bija praktiski neiespējama. 

Ja runājam par katra maiznieka un konditora rocību, tad pašsaprotams, ka tā bija atšķirīga. Priekšstatu sniedz un vienā no maizes ceptuves iekštelpām palīdz ieskatīties izraksti no Latvijas valsts vēstures arhīva fonda Nr. 2614. Lietā Nr. 21. pieminēts pirkšanas pārdošanas līgums starp Alfredu Janinu un Jūliju Mūrnieku, kurā norādīts, ka “Alfreds Janins pārdod maiznīcas un veikala iekārtu, sastāvošu no sekojošiem priekšmetiem:1) četras mazas muldas, 2) viens rupjas maizes kubuls, 3) viena liela mulda (beite), 4) viena lebe, 5) viens ūdenskliņģeru galds ar mīcamo, 6) divas lāpstas, 7) divas plānās lāpstas, 8) apmēram piecpadsmit dēļi, 9) iekārtu stalažas, 10) ap trīsdesmit bleķi 11) viens rokas stumamais vāģis, 12) cūku būda un divi galda svari ar atsvariem, 13) seši krēsli un četri galdi, 14) divi divduru skapji 15) veikala iekārta un kliņģeris klāt ar stangu, 16) viens skatu logu beņķis, 17) divas tortes, 18) veikala naudas kastīte.  Noslēgtā cena par visu augšminēto mantu- 210 latu. Pircējs Mūrnieks šo summu samaksāja pārdevējam Janikam vēl pirms šī līguma parakstīšanas skaidrā naudā”.

Padomju periodā maiznīcas un konditorejas darbojās patērētāju biedrības paspārnē. Ar 1948. gada 1. jūliju tika noteikts atvērt veikalu maizes un baltmaizes izstrādājumiem Lielā Ezera ielā 2a, maizes ceptuvi Alūksnes Jaunajā  pilī, kā arī konditoreju Lielā Ezera ielā 5. 1950. gadā tika izveidotas ceptuves- Vorošilova ielā 54 (tagad Pils iela) un Strādnieku ielā 16 (tagad Tirgotāju iela), savukārt 1952. gadā Alūksnes pilsētas patērētāju biedrība atvēra maizes ceptuvi Marijas ielā.

Vietējās periodikas slejās var lasīt, ka 1957. gada nogalē darbu uzsāka Alūksnes Patērētāju biedrības jaunā maizes ceptuve.

Padomju periodā strikti tika noteiktas darba normas, kas 8 darba stundu ietvaros jāsaražo vienam cilvēkam. Piemēram, konditorejā bija jāizcep  900 Vīnes maizītes, 900 Viborgas maizīte, 350 gb Maskavas pīrāgi, 700 Franču bulkas, 268 dažādas kūkas.

Vēl jāpiemin, ka klasisks maizes ceptuvē un konditorejā saražotais sortiments bija: galda maize (batons), Rīgas gabal-saldskābmaize, klona maize, karaša, rudzu maize, prjaņiki, halles, krievu bulciņas, cepumi vienkāršie (tējas), pīrāgi ar gaļu un ievārījumu (vārīti augu eļļā).

Laika ritumā mainījušās maizes cepšanas tradīcijas, bet mūžam nemainīga ir palikusi maizes vērtība. “Maize ir kā pasaule -  vienā pusē gaiša, otrā  - tumša. Un to ēd no abām - no gaismas un no tumsas puses. To ēd melnais un baltais, labais un ļaunais.” (I. Ziedonis)