JĀNIS SELGA

Jūnija mēnesī stāsts par novadnieku, gleznotāju Jāni Selgu, kuru laikabiedri raksturo kā godīgu, talantīgu, savas dzimtās zemes patriotu, viesmīlīgu un sirsnīgu cilvēku.

Gleznotājs Jānis Selga dzimis 1913. gada 16. janvārī Alsviķu pagasta “Spidzeniekos” lauksaimnieka ģimenē kā jaunākais no astoņiem bērniem. Dzimtais uzvārds ir Šneiders – Nīders, bet 1930. gadu beigās mākslinieks pieņēma pseidonīmu Selga, kas 1940. gadā kļuva arī par oficiālu uzvārdu. Pamatizglītību ieguva vietējā Alsviķu (tagadējā Strautiņu) pamatskolā. 

Līdz dienestam Latvijas armijā, J. Selga palīdzēja lauku darbos tēvam. No 1935. – 1936. gadam dienēja 7. Siguldas kājnieku pulkā Gulbenē un Viļakā. Pēc dienesta 1936. gada pavasarī pārcēlās uz Siguldu, kur Krimuldas tuberkulozes sanatorijā strādāja par dārznieka palīgu. Tā paša gada J. Selga rudenī devās uz Baldoni, kur piedalījās elektrolīniju būvē un citos darbos. Brīvajā laikā turpināja pilnveidot vijoles spēli, kuru apguva jau agrā bērnībā, paralēli viņš sāka apgūt arī citus mūzikas instrumentus: mandolīnu, ģitāru, klavieres, akordeonu, ragu un bungas. Periodiski pievērsās arī rakstniecībai.

1938. gada vasarā Jānis Selga iepazinās ar Sabiedrisko lietu ministrijas Filmu nozares darbiniekiem un tika uzaicināts strādāt darba radošajā grupā. Drīz viņš tika paaugstināts par operatora palīgu un šādā statusā piedalījās filmu “Aizsprosts”, “Zvejnieka dēls” un “Kaugurieši”, kā arī vairāku kinohroniku uzņemšanā. Izrādīdami filmu “Zvejnieka dēls”, radošā grupa apbraukāja vairākas Latvijas pilsētas. 1940. gada pavasarī J. Selga uz dažiem mēnešiem vēlreiz tika iesaukts karadienestā, pēc tam līdz 1941. gada jūlijam turpināja darbu kinostudijā. 

Vācu laikā J. Selga strādāja Rīgas radiofonā, galvenokārt būdams simfoniskā orķestra nošu pārzinis. 1941. gada rudenī pievērsās gleznošanai un no 1942.-1944. gadam mācījās Leo Svempa mākslas studijā. Mākslinieks par sevi teicis: “Vēl viena jauna mākslas nozare nāk klāt. Pa jokam iesāku zīmēt. Gribu pārliecināties, vai man ir ķēriens uz šo mākslu. Pirmie vingrinājumi, sev tie liekas labi un pašam ir brīnums, ka tā es varu. Domās deg tikai zīmēt visur un pēc tam gleznot un gleznot. Kāds maģisks vārds, kurā var visskaistāko ielikt. Radīt kādu gleznu. Zinu, tagad būs mazāk garlaicības.” Līdztekus gleznošanai Jānis Selga apguva arī solo dziedāšanu pie Pētera Gaiļa un citiem pedagogiem. 

1945. gada rudenī J. Selga iestājās J. Rozentāla mākslas skolā. Tur mācījās neilgu laiku, jo sadzīves apstākļu dēļ bija spiests atgriezties tēva mājās, kur strādāja dažādus darbus. Brīvajā laikā viņš spēlēja Alberta Mucenieka vadītajos Alūksnes simfoniskajā un pūtēju orķestri. Kopā ar apkārtnes muzikantiem spēlēja ballēs. Dažu gadu laikā viņš kļuva par vietējās mūzikas kapelas vadītāju un sarakstīja arī vairākas melodijas.

1952. gadā Jānis Selga apprecējās ar Mildu Rūsīti, un viņu ģimenē piedzima meita Solveiga un dēls Selvīns. Pēc dažiem gadiem J. Selga Alsviķu pagastā sāka celt savu māju “Senpili” Alsviķu pagastā, kurā aizvadīja visus dzīves turpmākos gadus. Savā dienasgrāmatā Jānis Selga rakstīja: “Kā teiksmu brīnumā es raugos savās sienās. Šī reiz ir mana māja! Mana! Mana! Guļu istabiņā gultā, un ir silti, gaiši! Laime! Laime!”. “Senpils” kļuva par sabiedrības pulcēšanās vietu, kur tikās ne tikai vietējie mākslas cienītāji, bet arī aktieri, ārsti un mākslinieki no Rīgas. Senpilī varēja jauki, brīvi atpūsties  - gan staigājot pa visos gadalaikos skaisto apkārtni, gan piedaloties interesantās sarunās  par galvaspilsētā notiekošo, redzēto un dzirdēto.

Tomēr Jāņa Selgas lielāka mīlestība bija gleznošana. Mākslinieka darbu pamattēma – ainava, tieši dzimtā novada, Ziemeļvidzemes ainava visos gadalaikos savā skarbumā un krāšņumā. Vienlaikus ar ainavām J. Selga gleznoja klusās dabas ar ziediem, darbus par latviešu strēlnieku tēmu, portretus. “Eju uz savu svētnīcu (dabu) un strādāju, tas ir, - mālēju visu nedēļu bildes,” tā savā dienasgrāmatā rakstīja mākslinieks. Jāņa Selgas pēdējā perioda darbos redzamas pārmaiņas – parādās abstraktās mākslas gleznas, kas prasa rūpīgu vērošanu un iedziļināšanos. 

Pirmoreiz izstādē J. Selga piedalījās 1946. gadā Alūksnē, gadu vēlāk - Rīgā. Pēc tam regulāri Alūksnes novada un Latvijas pašdarbības mākslinieku izstādēs. Jānis Selga organizēja arī vairākas personālizstādes, viena no tām 1961. gadā Alūksnē. Mākslinieks savā dienasgrāmatā rakstīja: “22.janvārī tiks atklāta mana personālizstāde Alūksnes pilī. Nu ir ko rauties! Rāmji jātaisa! Būs pie trīsdesmit darbiem. (..) Piedevām Jurģis teica, ka mani jāvirza par tautas mākslinieku, daiļamata meistaru vai kā citādi – velns viņu zina!”

Pēc mākslinieka aiziešanas mūžībā 1986. gada 12. maijā, viņa meita Solveiga ar dzīvesbiedru Jāni Poli vairākkārt ir organizējuši piemiņas izstādes un pasākumus, popularizējot mākslinieka daiļradi.