KRISTAPS JURIS KEGGI

Kristaps Juris Keggi bija izcils ķirurgs ortopēds, Latvijas Ārstu biedrības Goda biedrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes goda doktors, mecenāts medicīnā, izglītībā, sportā un kultūrā. Profesors bija starptautiski atzīts eksperts gūžas un ceļa locītavas endoprotezēšanas operācijās, veicot gandrīz 20 000 operāciju. 1995. gadā par ieguldījumu medicīnā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Profesors bija izveidojis un līdzfinansējis Keggi-Kimball un profesora Kristapa Keggi fondu starptautiskai ortopēdiskai izglītībai. Pateicoties šim finansējumam, ASV stažējušies apmēram 300 stipendiāti no Latvijas un citām valstīm. Par godu viņa tēva Jāņa Keggi leģendārajam braucienam ar velosipēdu no Alūksnes līdz Jūrmalai, Kristaps Keggi kopā ar profesoru Viktoru Kalnbērzu 1990. gadu sākumā izveidoja starptautiskās riteņbraukšanas sacensības “Keggi Velo”.

Kristaps Juris Keggi dzimis 1934. gada 9. augustā Jāņa un Rutas (dzim. Bērziņš) četru bērnu ģimenē. Pirmie dzīves gadi aizvadīti Jūrmalā, Dubultos, kur viņu auklēja vecmāmiņa. Tolaik K. Keggi vecāki ar brāli Jāni uzturējās Eiropā, galvenokārt Dānijā, kur tēvs, kā profesora Paula Stradiņa klīnikas asistents un students, iepazina Rietumu valstu ķirurģiju.

Kad 1938. gadā Jāni Keggi iecēla par Alūksnes slimnīcas direktoru, Keggi ģimene pārcēlās dzīvot uz Alūksni. Laikabiedri atminas, ka Dr. J. Keggi dzīvē bija divas svētas lietas – darbs un ģimene. Daudz laika J. Keggi pavadīja slimnīcā kā direktors un ķirurgs. Viņš nebija sabiedrisks, taču pret pacientiem neparasti uzmanīgs un laipns. Kara laika ierobežotajos materiālos apstākļos lielajā saimē tika izauklēti talantīgi, sirsnīgi un izglītoti bērni. Vecāki zēnus audzināja ļoti stingri. Pēc spēlēšanās rotaļlietas bija jānoliek vietās un visur jāievēro tīrība. Katram bija savs drēbju skapītis, kuru vajadzēja uzturēt kārtībā. Tikai vakarā, pirms gulēt iešanas, kādu brīdi puikas drīkstēja iztrakoties.

Savās atmiņās par aizvadītajiem gadiem Alūksnē Kristaps Keggi stāstīja: “Mēs ienācām mājā ar biezām mūra sienām, augstiem griestiem, podiņu krāsnīm, brīnišķīgu skatu uz ezeru un pilsdrupām. Mamma stāstīja, ka jau no bērnības esmu bijis neierasti līksms, kustīgs, ar skaidru mēra izjūtu. Mans pirmais mācību gads sākās 1940. gadā - padomju laikā. Sekmju ziņā klasē biju otrais, bet, kad reiz sameistaroju sienas avīzi par Vorošilovu un citiem kompartijas vadoņiem, nokļuvu pirmajā vietā. Kad Latvijā ienāca vācieši, mums lika tikpat dedzīgi slavēt Hitleru, Gebelsu un citus vācu kungus. Un tomēr bērnība un jaunība vienmēr ir bijusi sapņu, neslēpta prieka un cerību pārpilna. Bet tuvojās Otrais pasaules karš, kas savā bēdu virpulī ierāva miljoniem jaunu dzīvību. Būdami bērni, mēs vēl nesapratām, cik karš ir briesmīgs. Mums pašiem bija savas puiku bandas. Vienā no tādiem grupējumiem biju pulkvedis. Mēs klaiņojām pa mežu, izveidojām slēpņus, gājām uzbrukumā. Brāļiem Andrejam un Ludim bija sava komanda, man atkal sava. Tas bija haosa un briesmu laiks, mēs, zēni, centāmies uzspēt visur, kur runa bija par cīnīšanos līdz pēdējam elpas vilcienam. Uzzinājām arī par tēva piedalīšanos ieroču noliktavas ieņemšanā. Vācu kara lidmašīnas virs Alūksnes ezera atbalsojās sirdīs kā pērkona grāvieni, bet ebreju masveida nošaušana netālu no pilsētas slimnīcas radīja bailes un pārdomas par cilvēka vērtību.”

1943. gada Ziemassvētkos fronte jau virzījās no Pleskavas uz Rīgu, un Keggi ģimene nolēma atstāt Alūksni. Kādu laiku ģimene uzturējās Dubultos, kur K. Keggi apmeklēja Pumpura skolu. Kad padomju karaspēks pietuvojās Slokai, J. Keggi tika nosūtīts uz Iecavas fronti palīgā vācu kara ārstiem.
Līdz ar padomju varas nostiprināšanos, arvien vairāk tika domāts par drošību un brīvību, meklējot patvērumu ārpus Latvijas. 1944. gada 9. augustā par šādu soli izšķīrās K. Keggi vecvecāki, un drīz vien arī vecāki. “Mūsu ģimene mēģināja bēgt uz Zviedriju. Tēvs jau bija sarunājis zvejniekus, bet viņi prasīja maksāt tikai zeltā. 1944. gada rudenī, nedēļu pirms Rīgas krišanas, mēs paspējām noķert pēdējo vilcienu. Bija lietaina, pelēka diena, kad Rīgā, Daugavmalā, kopā ar daudziem Latvijas bēgļiem sēdāmies mazās laiviņās, kuras aiztransportēja satrauktos cilvēkus līdz pasažieru kuģim. 1944. gada oktobrī ieradāmies Vācijā, vecāki plānoja ar draugu un paziņu starpniecību atrast ģimenei mājvietu. Atceros stāstījumu, par dokumentiem, kas teorētiski ļāva latviešu ģimenēm ceļot pa visu Vāciju, bet īstenībā mūs sabāza vilcienos bez tiesībām pamest norādīto transportlīdzekli. Sākumā bēgļiem tika izdalīta pārtika, bet ar katru nākamo dienu tās devas kļuva arvien niecīgāka. Beidzot naktī vilciens iebrauca nometnē. Virs nometnes lidoja lidmašīnas, klaigāja cilvēki, bērni raudāja, ik pa brīdim varēja sadzirdēt lamas un šāvienus. Pirmajā stacijā mēs slepus pametām vilcienu un nopirkām biļetes līdz Freiburgai. Freiburgā apmetāmies vācu virsnieka Aiermaņa ģimenē. Ar Aiermani tētis bija iepazinies Alūksnē un palīdzējis viņam pēc smagas avārijas Krievijā. Mēs bijām pateicīgi šiem cilvēkiem par viesmīlību un atbalstu. Drīz tētis atrada darbu Emmendingenā,” tā K. Keggi.

Pēc Vācijas sakāves Otrajā pasaules karā, pārvarot apcietināšanas un represiju draudus, J. Keggi sāka strādāt armijas lazaretē franču zonā par galveno ķirurgu. 1945. gadā ģimene oficiāli tika atzīta par bēgļiem. Tolaik Freiburgā franču militārais dienests bija atvēris skolu, kurā skolas gaitas uzsāka arī Keggi dēli.
Kārtējais pārmaiņu laiks bija 1949. gads, kad Keggi ģimene nolēma emigrēt uz Ameriku. Tika uzsākta drudžaina dokumentu kārtošana un sponsoru meklēšana. Par lielāko atbalstu tolaik kļuva mācītāja Riharda Zariņa ģimene. Aktīvi palīdzēja arī Apvienoto Nāciju bēgļu organizācija un kristiešu draudzes. Un tā, pēc pieciem Vācijā aizvadītiem gadiem, ģimenei tomēr izdevās izbraukt uz Ameriku. Zīmīgi, ka 1944. gada 1. oktobrī Keggi ģimene uzsāka ceļu uz Vāciju, un piecus gadus vēlāk tajā pašā datumā– uz Ameriku.
“Uz milzīgo transportlīdzekli mūs sāka lādēt septiņos no rīta, mēs izbraucām tikai trijos pēcpusdienā. Mammu tūlīt norīkoja darbā zīdaiņu un mazo bērnu ēdamzālē par apkalpotāju, bet tētis, protams, pieteicās strādāt medicīnas daļā. Dzīves apstākļi uz kuģa bija stipri ierobežoti. Mēs gulējām kā pa plauktiem salikti. Pārbrauciens ilga divpadsmit dienas. Šobrīd atceros bēgļu gaitas un sevi kā pusaudzi okeāna plašumos. Bez šaubām, es skumu pēc draugiem, mājām, Alūksnes ezera, bet ko līdz meklēt vainīgos! Ir jābūt pateicīgam, ka esam palikuši dzīvi un varējām iebraukt Amerikā kaut vai ar dažiem centiem kabatā. Jānis uzspēja mani nofotografēt, kā es stāvu uz kuģa kopā ar pārējiem bēgļiem un kā apburts skatos uz jauno pasauli. Attēlā redzams, ka man mugurā uzvalks, kas atsūtīts no humānās palīdzības kravas, bet sejā tāds smaids, cerība un ticība nākotnei. Tas, kas bija noticis Eiropā – šausmas, karš, nedrošība, nebrīve - , viss bija palicis aiz muguras. Tā Ņujorkā ieradās latviešu ģimene ar četriem dēliem: Jānim bija 17, man – 15, Andrejam – 14, Ludim – 13.”

Sākums Amerikas periodam bija ļoti smags. Jānis Keggi slikti zināja angļu valodu. Viņam vajadzēja daudz mācīties, lai iegūtu tiesības ārstēt, turklāt steidzīgi bija jādomā par dēlu tālākizglītošanu. Ruta Keggi otrajā dienā pēc ierašanās Amerikā aizveda dēlus uz tuvāko skolu, kas atradās Bruklinā. J. Keggi atrada darbu Luterāņu hospitālī, pēc Ņujorkas štata licences eksāmeniem viņš uzsāka privātpraksi, Ruta atrada darbu Amerikāņu gaidu ģenerālštābā.

1951. gada septembrī Kristaps Keggi uzsāka jaunu dzīves posmu, iestājoties vienā no visslavenākajām universitātēm pasaulē – Jēlas universitātē. “Jēlā ierados ar pārliecību, ka man ir labas zināšanas ķīmijā, fizikā, matemātikā un bioloģijā, bet, kad iesāku studijas, redzēju, ka konkurence ir milzīga, jo daudzi studenti bija spējīgi un pat ģēniji. Tā saspringtā darbā un lielā konkurences cīņā pabeidzu koledžu. Jau agri sāku strādāt un pats sevi apgādāt. Esmu mazgājis grīdas, logus, bijis dārza strādnieks, meža darbinieks, krāsotājs, būvnieks. Koledžas pēdējā mācību gadā vajadzēja izvēlēties tālāko studiju profilu. Sākumā manā uzmanības lokā nonāca starptautiskās zinības, jo runāju vācu, franču, angļu, latviešu, mazliet spāņu un itāļu valodās. Mani vēl vilināja literatūra, bet galu galā es nācu pie slēdziena, ka tuva man ir tēva specialitāte un es vēlos kļūt par ķirurgu. Šī lēmuma rezultātā 1955. gadā atgriezos Jēlā un uzsāku četru gadu studijas Medicīnas fakultātē. 1959. gadā es dabūju medicīnas doktora grādu. Mana specialitāte ir gūžu un ceļu endoprotezēšana, Tas nozīmē – ja cilvēkam ir sabrukusi vai izdilusi gūža vai ceļa locītava, ir jāliek jauna. Man ir patīkams darbs. Es uzskatu sevi par ķirurgu Latvijā, Krievijā, Amerikā, vienalga, kur. Priecājos, ka varu mācīt arī Jēlas universitātē. Esmu klīnikas profesors – “clinical professor”’- augstākā profesora pakāpe ASV, darbojos dekāna padomdevēja grupā, visādās akadēmiskās komitejās. Latvijā esmu operējis ne tikai Rīgā, bet arī Alūksnē, Talsos, Tukumā, Cēsīs, Liepājā. Atgriežoties Latvijā 1987. gadā, visvairāk vēlējos apmeklēt bērnības takas. Otrajā dzimtenes apmeklējuma laikā man tas arī izdevās. Alūksnē es apskatīju to vietu pie gleznainā ezera, kur dzīvoja mūsu ģimene, iegāju mūsu kādreizējā dzīvoklī, priecājos par varenajiem Latvijas ozoliem, pazinu pili un skolu, kurā gāju pirmajā klasē,” tā K. Keggi stāstīja savās atmiņās.

Kopš 1987. gada K. Keggi ik gadu ieradās Latvijā, lai veiktu paraugoperācijas, vadītu seminārus, lasītu lekcijas un sniegtu konsultācijas. 2023. gada 5. jūlijā 88 gadu vecumā Kristaps Keggi devās mūžībā. Alūksniešu atmiņās Kristaps Keggi paliks kā izcila personība, starptautisko riteņbraukšanas sacensību “Keggi Velo” galvenais mecenāts, pasaulē atzīts ķirurgs un sirsnīgs, saprotošs cilvēks.