VALENTĪNS PELĒCIS

Augusta mēnesī stāsts par novadnieku rakstnieku, astoņu grāmatu autoru Valentīnu Pelēci (14.08.1908 – 12.11.1999). Viņa darbos izpaužas latviešu zemnieka slavinājums, pavīd dzirkstošs humors, raksturotas malēniešu ļaužu īpatnības un atklātas arī latviešu karavīra gaitas. Rakstnieks Uldis Ģērmanis atzinis, ka “Pelēča spēks ir viņa dzīvajā tiešajā tautas valodā, jaukajā humorā, humānajā attieksmē pret cilvēku dažādajām izdarībām, lakoniski trāpīgajos raksturojumos un viņa patiesīgumā”.

Valentīns Pelēcis dzimis 1908. gada 14. augustā Mālupes pagasta “Ciršņu” mājās kā Andreja un Minnas Karolīnes Pelēču ceturtais un jaunākais bērns. Skolas gaitas viņš uzsāka Alūksnes draudzes skolā, pēc pamatskolas mācījās Apes lauksaimniecības skolā. “Ciršņu” mājās Pelēču dzimtas locekļi vairākās paaudzēs dzīvoja kopš 1680. gada. Arī Valentīns dzimtās mājas iemīlēja un vēlāk ievija savos literārajos darbos. Par saviem vecākiem Valentīns Pelēcis teicis: “Jā, mana māte un tēvs, cik viņi bij tīri un patiesi savās dzīvēs. Un ja manai dvēselei ir kāds gaišs bezkompromisa patiesības ielāps, tad tas ir atspīdums no viņiem.”

Bērnībā Valentīns agri iepazinās ar rakstīto vārdu, aizrautīgi lasīdams veco laiku laikrakstus, žurnālus un grāmatas, kas “Ciršņos” krājās kopš vectēva Sīmaņa laikiem. Vectēva sašūtās un pakulu aukliņām sašņorētās “Pēterburgas Avīzes” un “Mājas Viesis” vēl palika “Ciršņu” grāmatu plauktā 1944. gadā. Valentīns, sevišķi ziemās, kad lauku cilvēkam ir vairāk brīva laika, šajos izdevumos bija “iegrimis” un to lasīšana petrolejas lampas gaismā daudzkārt ieilga līdz agrai rīta stundai. Šai laikā viņā dzima humora izjūta, dažkārt pastiprināta ar satīru.

Pelēču dzimtā vairākās paaudzēs ir bijuši dzejnieki un rakstītā vārda kopēji. Valentīna tēvs Andrejs dzejoja un iesūtīja rakstus “Dienas Lapai” un “Baltijas Vēstnesim”. Valentīna agri mirušais brālis Antons publicēja dzejoļus ģimnāzijas literārā žurnālā un vairākos Rīgas izdevumos. Publicējās arī brālēns Jānis Pelēcis un Jāņa brāļa Arvīda dēls Aleksandrs Pelēcis. Augdams literārā gaisotnē, arī Valentīns jau pamatskolas pēdējā klasē kopā ar klasesbiedru Ferdinandu Štīlu, laida klajā “Satīrus-humorus”, izpelnoties matemātikas skolotāja Mārtiņa Ķurzēna bardzību. Savukārt pēc Apes lauksaimniecības skolas laikā izdotā satīriskā žurnāla “Āķis” izdošanas, no skolas pārziņa Baķa saņēma atzinīgākus vārdus ar piebildi: “Visādi jau būtu labi, bet par to puiku iešanu uz meiteņu guļamistabu gan nevajadzēja apgaismot.”

Pirmā Valentīna publikācija 1927. gadā ievietota žurnālā “Svari”. Tur viņš publicējās ar pseidonīmu Kudinavas Donāts. Izpildot obligāto karadienestu Rīgā, 1930. gadu sākumā, radās iespēja vairāk publicēties dažādos izdevumos ar pseidonīmiem Malēniešu Lauskis un Kritiķis uz F. F. Viņa joki tomēr visvairāk tika publicēti sava novada avīzē “Malienas Ziņas”.

Obligātā karadienesta laikā iepazītais dzejnieks Pēteris Atspulgs mudināja Valentīnu Pelēci nopietnāk pievērsties rakstniecībai. Pēc karadienesta atgriezies “Ciršņos”, viņš to arī darīja. Bet, kad Edvarts Virza viņa pirmos prozas mēģinājumus atteicās ievietot “Brīvās Zemes” literārajā nodaļā, Valentīns nolēma, ka viņa galvenais uzdevums būs un paliks saimniekošana tēva mājās. Viņš apprecēja iecerēto kaimiņu meiteni Olgu, kuru bija iesaucis par Gaišmati, Pelēču ģimenē piedzima bērni, un dzīve gāja tikai augšup. Ģimenes idilli izjauca Otrais pasaules karš. 1944. gada vasarā Valentīnu Pelēci iesauca Latviešu leģionā. Viņš piedalījās kaujās, tika ievainots un vairākus mēnešus pavadīja Vācijas kara slimnīcās. Izcietis gūstu Beļģijā, Valentīns Pelēcis kādā pārvietoto personu nometnē atrada sievu un divus vecākos bērnus.
Jaunākais dēls, kuru Valentīns, karā aiziedams, bija vēl uz rokām paauklējis, nebija bēgļu gaitas izcietis, un palika mazā kapiņā Kuršu Kāpās.

1951. gadā Valentīns Pelēcis ar ģimeni izceļojas uz ASV. Viņiem laimējās apmesties Mineapolē, kur jau bija nodibinājusies prāva latviešu kolonija. Tajā laikā Mineapolē rosīgi darbojās grāmatu apgāds TILTS, izdodams žurnālu ar tādu pašu nosaukumu. Enerģiskais apgāda vadītājs H. Skrastiņš mudināja Valentīnu Pelēci rakstīt, iespieda viņa grāmatas un publicēja viņa apceres par trimdas rakstniekiem un sabiedriskiem jautājumiem.

Pelnot dienišķo maizi ASV, rakstnieks strādāja smagu fizisku darbu Minesotas universitātes apkures pazemes tuneļos. Brīvo laiku Valentīns Pelēcis atlicināja ne tikai rakstīšanai, bet arī lasīšanai. Savā garajā mūžā viņš daudz lasīja gan par literatūras, gan vēstures, filozofijas un politikas jautājumiem, veidodams savus spriedumus.

Šo gadu laikā tapa grāmatas: “Apvāršņi”, dzeju krājums “Rietā”’, stāsti un noveles “Sieksta”, triloģija “Malēnieša pasaule”, “Malēnietis karā”, dzejoļu krājums “Naktī”, “Malēnietis svešumā”. Grāmata “Malēnietis karā” Latvijā izdota 1998. gadā apgādā Liesma ar nosaukumu “Leģionārs cerību gūstā”.
Pēc pensionēšanās Valentīns Pelēcis ar sievu Olgu uzcēla māju tuvējā Jordānā, kur abi cerēja pavadīt saulainu mūža vakaru. Tomēr tas viņiem nebija lemts. Valentīns Pelēcis zaudēja acu gaismu. Rosīgais gars ļoti cieta ieslodzījuma tumsā, vēl gribējās lasīt, rakstīt un sekot notikumiem dzimtenē. Olga, kuru jau agrāk rakstnieks bija iesaucis par savas dzīves labestību, nāca palīgā. Viņš diktēja, un viņa rakstīja. Kad Valentīns saņēma vēstules vai avīzes, Olga lasīja, bet viņš klausījās. Gadiem ilgi Valentīna Pelēča vēstules tika sūtītas Olgas glītajā rokrakstā, bet teksts bija Valentīna vārdiem izteikts. Katra vēstule iesākās ar atzīmi “Svešumā”, jo rakstnieks tikai “Ciršņus” atzina par savām īstajām mājām. Dzīvodams tumsā, viņš saviem draugiem novēlēja labāko, ko vien varēja iedomāties - gaismu.

“Lai jums gaiši,” viņš rakstīja. Valentīns Pelēcis mūžībā devās 1999. gada 12. novembrī.