GUSTAVS KNESS - KŅEZINSKIS

Šogad apritēja 120 gadi Alūksnes draudzes un 7. Siguldas kājnieku pulka mācītājam Gustavam Knesam-Kņezinskim, kurš 20. gs. 30. gados izcili pildīja mācītāja pienākumus un aktīvi iesaistījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē.

Gustavs Kness-Kņezinskis dzimis Petropavlovskā 1903. gada 3. aprīlī. 1921. gadā Kņezinsku ģimene atgriezās jaundibinātajā Latvijas valstī, un Gustavs uzsāka studijas Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātē, kuru absolvēja 1927. gadā, kad 29. maijā Rīgā Sv. Trīsvienības luterāņu baznīcā viņu ordinēja par mācītāju. Pēc tam jauneklis uzsāka darbu Latgalē, kur viņš pildīja vikāra pienākumus Abrenes, Baltinavas, Kārsavas, Strūžānu, Tilžas, Balvu, Pokrovas un Viļakas draudzēs. 1929. gadā G. Kness-Kņezinskis kļuva par Alūksnes evaņģēliskās luterāņu draudzes mācītāju. Tolaik draudzē bija aptuveni 6000 locekļu, bet ar laiku pulcēja klāt arvien jaunus kristiešus.

Līdztekus mācītāja darbam Alūsknē G. Kness-Kņezinskis organizēja arī Bībeles stundas, izdeva Alūksnes draudzes vēstnesi, kā arī strādāja par ticības mācības un ētikas skolotāju Alūksnes ģimnāzijā. Šajā laikā viņš uzņēmās garnizona mācītāja pienākumus pilsētā izvietotajam 7. Siguldas kājnieku pulkam, bet 1932. gadā arī Valkas VII aizsargu pulka trešajam bataljonam. 1936. gadā tika pieņemti noteikumi par draudzēm un mācītājiem karaspēkā, tā nostiprinot un papildinot praksi Latvijas bruņotajos spēkos, kas bija aizsākta kopš armijas izveides. Laika gaitā noteikumi tika pilnveidoti, piešķirot reliģiskai darbībai aizvien lielāku lomu. Par to liecina dažādi garnozina pasākumi, kur svarīgu vietu ieņēma tieši mācītāji. Tādējādi vietējo draudžu mācītāji, kuri tajā pašā laikā bija garnizona mācītāji, ziedoja savu laiku karavīru garīgajai audzināšana un deva padomus karavīriem gan bēdu, gan prieku brīžos. Mācītāja uzdevums bija arī ievadīt piemiņas pasākumus un organizēt dievkalpojumus pulka svētkos, kuros piedalījās ne tikai karavīri, bet arī pilsētas iedzīvotāji. Īpaši loma G. Knesam- Kņezinskim bija pulka svētku dienu, kā arī Valsts svētku dievkalpojumos, kas tika noturēti Alūksnes ev. luteriskajā baznīcā. Viņa draudzes atmiņās ir saglabājušies sprediķi, kurus mācītājs vadīja ar aizrautību, uzsverot ticības, mīlestības un cerības lielo nozīmi cilvēka dzīvē.

1944. gadā G. Kness-Kņezinskis kopā ar sievu Hermīni, dēliem Gustavu un Jēkabu, meitu Astrīdu devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Atrodoties Lertas un Braunšveigas bēgļu nometnēs, G. Kness-Kņezinskis turpināja kalpot dievam un kristiešiem, kuriem šajā brīdī ticība bija nepieciešama vairāk nekā jebkad. Viņš arī uzņēmās Luterāņu pasaules federācijas uzdevumā bēgļu jaunatnes kristīgo audzināšanu angļu zonā, un kādu laiku bija arī Imbshauzenes studiju centra direktors. 1950. gadā mācītājs ar ģimeni nonāca Amerikas Savienotajās Valstīs, kur strādāja par palīgmācītāju amerikāņu draudzē Minesotā. Pēc tam viņš apmetās uz dzīvi Oaklendē, Kalifornijā un 1952. gadā nodibināja latviešu luterāņu draudzi. Oaklandē G. Kness-Kņezinskis bija arī ticības mācības skolotājs latviešu skolā. No skolā nostrādātiem 25 gadiem 20 gadus viņš bija arī skolas pārzinis un par šo darbu saņēma Kultūras fonda Krišjāņa Barona prēmiju pedagoģijā.

Nozīmīgi, ka, iestājoties Daugavas Vanagos un kļūstot par Ziemeļkalifornijas Daugavas Vanagu apvienības mācītāju, G. Kness-Kņezinskis turpināja rūpēties par bijušo latviešu karavīru garīgo dzīvi. 1973. gadā par mācītāja ieguldījumu un darbu Daugavas Vanagu apvienība piešķīra G. Ķnesam-Kņezinskim Daugavas Vanagu nozīmi zeltā. Pēdējās desmitgades G. Kness-Kņezinskis nenogurstoši strādāja dievam un cilvēkiem, kuriem mācītāja padoms un pieredze varēja sniegt atbalstu grūtā brīdī. Pēc Latvijas Neatkarības atgūšanas Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis mācītājam piešķīra Trīs Zvaigžņu ordeni. Saņemot šo apbalvojumu, G. Kness-Kņezinskis teica: “Jūtos pagodināts un pateicīgs par lielo uzmanību, kādu esiet veltījuši man ar Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmes piešķiršanu! Diemžēl savos sirds dziļumos esmu Dieva ticības un miera sludinātājs, bet reizē arī Latvijas brīvības cīnītāju un viņu ideju un pārliecības dedzīgs atbalstītājs, nevarēšu atrast sirds mieru, ja es pieņemšu šo augsto goda zīmi un līdz ar iestāšos brālībā, kurā par ordeņa brāļiem būs daudzi cilvēki, kuri dažādos laikos un apstākļos tieši vai netieši cīnījušies vai palīdzējuši mūsu tautas apspiedējiem un iznīcinātājiem. Tādēļ vēlreiz izsaku pateicību par izdarīto pagodinājumu, bet lūdzu mani svītrot no pašreizējā Triju Zvaigžņu ordeņa brālības (no zelta goda zīmes saņēmēju saraksta).”
Ar šiem vārdiem mācītājs G. Kness-Kņezinskis nesavtīgi apliecināja, ka viņa augstākais mērķis bija ticība un mīlestība pret dievu, darbu un cilvēkiem.

2003. gada 16. martā Gustavs Kness-Kņezinskis devās mūžībā, atstājot garīgo mantojumu, kuru ar pateicību mūžīgi atcerēsies tūkstošiem viņa svētību guvušie kristieši Latgalē, Alūksnes plašajā apkaimē, daudzās Ziemeļkalifornijas pilsētās un laukos, Ziemeļkalifornijas Daugavas Vanagu apvienība, kā arī simtiem draugu un visā pasaulē.