GUNĀRS BINDE

Šomēnes suminām novadnieku un fotogrāfu Gunāru Bindi, kuram 27.decembrī aprit 90 gadi.  

Gunārs Binde dzimis 1933. gada 27. decembrī Alūksnes novada Bejas pagastā “Tiltiņos”. “Esmu visīstākais malēnietis. Tur dzimis un visu mūžu runājis ar malēniešu lauzto akcentu. Un arī raksturs man ir kā īstam malēnietim – esmu neatlaidīgs un spītīgs… Mātes tēvs bija kurpnieks, ļoti strādīgs, un līdz ar to arī pārticis. Savus bērnus, tai skaitā manu māti Emmu, viņš nodrošināja nevis ar naudu, bet zemi – mamma dabūja 21 hektāru. Otrs vectēvs, tēva tēvs, bija krāšņu meistars – viņš ar visu ģimeni ceļoja pa Alūksnes pusi. Padzīvoja pie vienas ģimenes, tad devās strādāt pie citas. Tēvs, viņam vārdā Jānis, bija kalps pie mana vectēva, un tā iepazinās ar manu mammu. Mammīte bija ļoti klusa, labestīga, smalkjūtīga – no viņas nedzirdēju nevienu prastu vārdu. Turpretī tēvs bija skarbs un robusts, ļoti racionāls. Un manī ir pa daļai no katra – no vienas puses esmu ļoti emocionāls, jūtīgs, no otras – izteikti racionāls,” tā spar sevi stāsta G. Binde.

Pamatizglītību G. Binde ieguva Bejas pamatskolā, tad Alūksnes vidusskolā, bet vēlāk Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā, apgūstot elektriķa profesiju. Lai varētu nokļūt līdz tehnikumam, tēvs viņam atdeva motociklu. “Es biju pirmais puisis tehnikumā, kuram bija savs motocikls. Izbraukājām visas Gaujas taciņas kopā ar draugu Gunti Sīli,” tā stāsta G. Binde.
Šajā laikā viņam sāka parādīties interese par fotografēšanu, kuru rosināja mamma. Viņa dēlam uzdāvināja nedaudz naudiņu fotoaparāta iegādei. Ar fotoaparātu saistās jaunekļa turpmākais liktenis, jau pēc diviem gadiem viņš kļuva par profesionālu fotogrāfu.

Mācību laikā Gunārs Binde saņēma pavēsti par iesaukumu armijā, kuru G. Binde aizvadīja Ziemeļu flotē, Severomorskā, trīsdesmit kilometru aiz Murmanskas.
Pēc atgriešanās no armijas G. Bindem, lai kļūtu par elektriķi, vajadzēja pabeigt tehnikumu. Pēc tam viņš atgriezās dzimtajā pusē, kur kādu laiku strādāja par Bejas ciema elektrostacijas direktoru.

Tālākās darba gaitas saistītas ar teātri- kādu laiku viņš strādāja Alūksnes Tautas namā par elektriķi, gaismotāju, zīmēja dekorācijas teātrim, vēlāk bija gaismotājs Valmieras Drāmas teātrī un Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī. “Paralēli visu laiku fotografēju. Darīju to kopš 1957. gada, taču tikai pēc gadiem pieciem sapratu skaidri – es taisīšu fotogrāfijas. Nevis bildēšu, kas pagadās, bet fotogrāfijas ar jēgu un būtību. Daudzi fotogrāfi nodzīvo mūžu un nesaprot, ko dara. Sapratu – nav svarīgi, ko tu fotografē, svarīgi – ko tu domā par to, ko fotografē. Ja tu caur fotogrāfiju nevari pateikt, ko tu domā, – tad kāpēc ar to nodarboties?”

G. Binde mērķtiecīgi turpināja tālākizglītošanos Maskavas Centrālā žurnālistu nama Preses fotogrāfijas skolas neklātienes kursā, kuru viņš pabeidza 1963. gadā. No 1964. gada līdz 1976. gadam G. Binde bija pasniedzējs Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kur pasniedza fotogrāfiju studijas. Kopš 1959. gada tika organizētas viņa personālizstādes, pēc pāris gadiem pārstāvētas arī starptautiskās izstādes.
 Savas jaunās profesijas darbības rezultātā viņš sāka piedalīties filmu veidošanā, izmantojot dinamisku melnbalto fotoattēlu montāžu, piemēram, 1966. gadā sadarbībā ar Arnoldu Plaudi un Sarmīti Kviesīti tapa “Sveika, Maskava!”, “Rokas” (1967) un “Salute” (1975). G. Binde veidoja arī kinohroniku “Māksla” (1966, Nr. 4, starptautiskajā izstādē Interpress – Foto 66 Rīgā, 1967) un 1960. un 1970. gadu mijā piedalījās dokumentālo filmu „Valmieras meitenes”, “Es esmu bijusi, es esmu” , Es būšu” un „Slāpu spogulis” veidošanā.

G. Binde ieguva plašu atpazīstamību ne tikai PSRS, bet arī starptautiski, īpaši ar saviem darbiem “Psiholoģiskais portrets” 1962. gadā, iestudēto fotogrāfiju sēriju “Siena” 1964. gadā, kā arī dramatisko un izteiksmīgo “Portretu (Eduards Smiļģis)”.
Sadarbojoties ar mākslinieku un scenogrāfu Arnoldu Plaudi, G. Binde radīja oriģinālu inscenētās fotogrāfijas metodi, kurai nav tiešu analoģiju 1960. gadu pasaules fotomākslā. Fotogrāfa idejas tika realizētas ar teātra un aktiermeistarības elementu sintēzi, kā arī no filmas aizgūtiem estētiskiem principiem, lai varētu vilkt attālas paralēles ar tolaik pasaulē labi zināmām kustībām, piemēram, itāļu neoreālismu un franču jauno vilni. Svarīgu vietu aizņēma “mākslinieciskais tēls fotogrāfijā”, kas nav vienkārša momenta fiksēšana, bet gan ataino fotogrāfa redzējuma filozofisko nozīmi, tādejādi padarot fotogrāfu arī par mākslinieku.

Savas karjeras laikā G. Binde strādāja arī par pieminekļu zinātniski tehniskās padomes fotogrāfu, Doles Vēstures muzeja fotogrāfu un Aizsardzības ministrijas foto specialistu, 1975. gadā Starptautiskā Fotogrāfijas mākslas federācija piešķīra G. Bindem atzinību. 1989. gadā viņš kļuva par Latvijas Fotomākslinieku savienības biedru. G. Binde savā karjerā ir bijis arī Somijas, Ungārijas, Vācijas, Austrijas un Polijas fotogrāfu organizāciju godājams biedrs. G. Binde piedalījies vairāk nekā 300 izstādēs visā pasaulē. Viņa personālizstādes un grupu izstādes ir sasniegušas Japānu, ASV, Slovākiju, Austriju, Franciju, Čehiju, Poliju un citas vietas visā pasaulē. Viņa darbi ir arī daļa no daudzām privātkolekcijām.
Par saviem darbiem viņš saņēma medaļas, balvas un prēmijas, piemēram, “Grand Prix” Buenosairesā, Argentīnā, 1991. gadā - Latvijas fotomākslas pamatlicēja M. Buclera piemiņai veltīto Buclera prēmiju, bet 2009. gadā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

“Fotogrāfijai esmu atdevis visu, tā man ir atbildējusi ar to pašu. Fotogrāfijā ir patiesums, godīgums. Ir jāiemācās redzēt. Labi redzu, redzu ar domām, redzēdams domāju, domādams redzu. Par domu gājienu jāprot priecāties, izjust lepnumu un līksmi par atklāsmi. Fotogrāfija – tā ir attieksme pret lietām, kuras attēloju. Fotoattēls runā ar redzamu lietu valodu, ar domām, ko skatītājs pats sastāda. Fotogrāfijai ir jānobriest, un tikai laika distance ir tā pārbaude. Fotografējot es nodarbojos ar mākslu, kā to dara gleznotājs vai skulptors,” saka G.Binde.
Viens no galvenajiem tēliem mākslinieka daiļradē ir bijusi sieviete. “Sieviete – māte, sieviete – skaistuma iemiesotāja, sieviete – jaunu vērtību radītāja. Šī tēma ir bezgalīga, jo visa mūsu dzīve ir skaista un daudzveidīga. Manas fotogrāfijas ir vēstījums, “ saka mākslinieks, kura vērtīgo un unikālo darbu vidū ir arī visu trīs sievu un četru meitu foto, piemēram, Ievas Bindes "Psiholoģiskais portrets". Vērts pievērst uzmanību autora komentāram par to, ka tā ir "pirmā fotogrāfija, kurā es atklāju, kā es domāšu fotogrāfiski, kāda būs mana fotogrāfiskā filozofija, kā skatīšu fotogrāfiju, kā fotografēšu vispārinājumu". Tāpat ļoti populāra Gunāra Bindes 1992.gada fotogrāfiju sērija ar fotogrāfa trešās sievas un ceturtā bērna mātes - plastiskas kustības atveidojošas aktrises - "lidojumiem" fotogēniskā dabas vidē.
Gunārs Binde ir atzinis, ka ar melno un balto ir pilnīgi brīvas rokas rīkoties, komponēt, manipulēt un variēt. Mākslas foto, portretos viņš centies atklāt mūžīgās vērtības, cilvēciskā dziļumu, kas vienmēr visos laikos būs saprotamas. Fotogrāfam ir arī ieceres: “Nākotnē, gribētos “uzšķērst” mūsdienu sāpīgo slāni – cilvēka šīsdienas iekšējo sajūtu pasauli, ar brīvības ilūziju acīs.”

Šodien Gunārs Binde ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas fotogrāfiem un bieži tiek dēvēts par “Latvijas fotogrāfijas leģendu”. Novēlam, lai izcilajam fotogrāfam, māksliniekam ir stipra veselība, lai viņa profesionālais sniegums ir paraugs un iedvesmas avots jaunajiem fotomāksliniekiem!