KRISTAPS FRICKAUSS

Novembra mēnesī stāsts par Alūksnes pilsētas garnizonā un mūsu pilsētā izvietotā 7. Siguldas kājnieku pulka komandieri Kristapu Frickausu, kurš bijis kopā ar pulka karavīriem kopš pulka dislocēšanas pirmsākumiem Alūksnē un pildījis dienestu 14 gadus, paliekot karavīru atmiņās kā spilgta personība.

Kristaps Andreja dēls Frickauss dzimis Briņķu pagasta Aizputes apriņķī 1883. gada 19. decembrī četru bērnu ģimenē, kurā bija pastarītis. Skolojies Aizputes pilsētas skolā. Sasniedzot 19 gadu vecumu, 1903. gada 29. septembrī, K. Frickauss brīvprātīgi iestājās Krievijas impērijas armijā, uzsākot dienestu 159. Gurijevas pulkā, taču viņa dienesta gaitas nebija ilgas. Priekšnieki bija lēmuši 1904. gadā jaunekli virzīt uz Viļņas kara skolu, pēc kuras absolvēšanas 1905. gadā viņš saņēma apakšvirsnieka pakāpi. Ar to brīdi aizsākās K. Frickausa militārās karjeras ceļš. Armijai viņš veltīja turpmākos trīsdesmit trīs gadus. Līdz Pirmajam pasaules karam par K. Frickausa mājām kļuva 110. Kamas kājnieku pulks, kurā viņš bija rotas komandieris un štāba kapitāns. Dienesta laikā tika noskatīta arī sieva - Marta Alise Kuniki. Abu laulībā 1913. gadā piedzima dēls Tālivaldis.

1914. gada 30. jūlijā Krievijas impērijā tika izsludināta pilnīga mobilizācija, bet pirmajā augustā Vācija pieteica karu Krievijai, aizsākot konfliktu, kurā  tika iesaistīti arī daudzi latvieši. Augusta vidū Austrumprūsijā notika viena no pirmajām lielajām kaujām austrumu frontē, kur pret Vācu astoto armiju Krievijas impērijas armijas 28. divīzijas sastāvā  cīnījās arī K. Frickauss. Tālāk sekoja Gumbinevas kauja, kurā K. Frickauss uzņēmās rotas komandiera pienākumus un kauja pie Dejmas upes, kurā viņš guva savu pirmo ievainojumu. Pēc tam sekoja evakuācija uz frontes aizmuguri. Par izcilību kaujas laukā K. Frickauss saņēma  4. šķiras Vladimira ordeni.

1914. gada 22. novembrī K. Frickauss atgriezās savā vienībā un jau decembrī piedalījās kaujās pie Varkemenas, Fridrichbergas un Vilchelmsbergas miestiem. Janvārī kaujas norisinājās pie Angerburgas, kurā atkal atsāka darboties armijas garnizons. Tajā pašā laikā kaujas notika arī pie Cougenkenas un Kutenas. Šeit K. Frickauss guva savu otro ievainojumu. Sekoja kontūzija, tādēļ steidzami bija jāveic vēl viena evakuācija. Pēc šī ievainojuma atgriezties frontē K. Frickauss tik drīz vairs nevarēja, tam sekoja garš atveseļošanās process.

1915. gadā Jaltas ārstu komisija K. Frickausam  rudenī piešķīra 2. veselības kategoriju. 1916. gadā karu piedzīvojušo un ievainoto karavīru norīkoja par armijas dežurējošā ģenerāļa vecākā adjutanta palīgu, tam  sekoja arī citi amati. Pēc Oktobra revolūcijas, kurā pie varas nāca Ļeņins un viņa sabiedrotie, K. Frickauss brīvprātīgi iestājās Melitopoles pulkā, kas atradās pret lieliniekiem organizētās brīvprātīgo armijas sastāvā. Vēlāk viņš tika pārcelts uz Krimas-Azovas armijas 4. divīziju, kura piedalījās kaujās Krievijas pilsoņu karā.

1920. gadā K. Frickauss tika mobilizēts Latvijas bruņotajos spēkos, kur viņš tika norīkots darbam Kara skolā par saimniecības priekšnieku. Vēlāk sekoja kājnieku nodaļas komandēšana, pēc kuras nodošanas viņš tika paaugstināts par pulkvežleitnantu un 1921. gada 9. martā iecelts par 7. Siguldas kājnieku pulka komandieri.  

1923. gadā tika šķirta K. Frickausa un  Martas Alises Ženijas laulība, un K. Frickauss stājās laulībā otru reizi. Par viņa sievu kļuva Emīlija Alvīne Olga Dobele. Viņu laulībā 1924. gadā piedzima dēls Ilgvars Eglons. Tajā pat gadā jaunais pulka komandieris tika iecelts pulkveža dienesta pakāpē. 1925. gadā Frickausu ģimenē piedzima meita Vizma Elma,  bet 1926. gadā  - dēls Valdonis Elmars.

Kristaps Frickauss pulka komandiera amatā bija četrpadsmit gadus, izpelnoties karavīru cieņu un atzinību. Viņš bija gan virsnieks, uz kura pleciem gūlās lielākais kājnieku pulks armijā ar garnizoniem vairākās Latvijas pilsētās, gan arī komandieris, zem kura “spārna” ikvienam kareivim bija vēlme veikt dienesta uzdevumus. Viņš tika raksturots kā labs audzinātājs ar izcilām diplomāta spējām, izceļoties ar savu spēju uzklausīt. K. Frickauss spēja iegūt virsnieku un instruktoru draudzību un uzticību. Virsnieka lietā  K. Frickauss aprakstīts kā komandieris, kurš rūpējas par saviem padotajiem, pienācīgi pilda dienestu un to prasa arī no citiem.  Tāpat minēts, ka viņš spēj  labi vadīt pulku, to disciplinēt un audzināt, kā arī pārvalda taktiskās zināšanas. K. Frickauss raksturots kā sabiedrisks, uzņēmīgs, enerģisks un neatlaidīgs nospraustā mērķa sasniegšanai.

1935. gada augustā K. Frickauss pārtrauca 7. Siguldas kājnieku pulka komandēšanu un tika pārvietots uz Latvijas bruņoto spēku armijas štābu, kur tika iecelts par armijas štāba administratīvās daļas priekšnieku. Šajā amatā viņš atradās līdz 1938. gada 30. jūnijam, kad, pamatojoties uz 141. pavēli armijai un flotei, K. Frickauss tika atvaļināts no aktīvā dienesta maksimālā vecuma sasniegšanas dēļ. Līdz ar aiziešanu no armijas sākās jauns dzīves posms - 1938. gadā viņš kļuva par Jelgavas pilsētas vecāko. Zīmīgi, ka viens no Jelgavas pilsētas objektiem vēl šodien saistās ar Kristapa Frickausa vārdu. Tas ir “Zvaigžņu dīķis”, kas  dēvēts arī par K.  Frickausa dīķi, jo veidots laikā, kad K. Frickauss bija pilsētas galva. Līdz ar Padomju okupāciju  K. Frickauss tika atcelts no pilsētas vecākā amata, un jau rudenī viņa vietā stājās jaunizveidotā pagaidu izpildkomiteja. Savukārt nodibinoties nacistiskās Vācijas varai, Kristapu Frickausu atkal iecēla pilsētas galvas amatā. Tad viņš sāka darboties arī “Tautas palīdzības” organizācijā, kuras darbības ietvaros aicināja vietējos ziedot leģionāriem. Līdz ar Sarkanās armija ienākšanu Latvijas teritorijā 1944. gada vasarā un vācu bruņoto spēku atkāpšanos, K. Frickauss devās uz  Vāciju, no kuras vēlāk tomēr atgriezās Latvijā.

1945. gada 30. novembrī padomju varas iestādes K. Frickausu arestēja un notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un tiesību atņemšanu uz 5 gadiem. Soda izziešanai viņš tika nosūtīts uz Mordovijas labošanas darbu nometnēm, kurās viņš atradās līdz pat 1955. gada 22. septembrim.  1956. gadā K. Frickauss atgriezās Latvijā. Tā kā padomju vara bija liegusi viņam saņemt pensiju, lai gādātu iztiku, viņš sāka darbu Dārzkopju un biškopju biedrībā, apgriežot krūmājus un aprūpējot bišu dravas.

Kristapa Frickausa mūžs noslēdzās 1964. gada 8. aprīlī. Bēru dienā Rīgas meža kapos starp pavadītājiem bija viņa radi, draugi, kolēģi un bijušie armijas biedri. Lai gan piesardzības dēļ blakām pulkvedim tika guldīts tikai viens ziedu vainags, tomēr aizvadītāju sirdīs un domās netrūka daudz labu vārdu, kuri izcilajam kareivim tika doti līdzi aizsaulē.