VOLDEMĀRS AVENS

Janvārī suminām dzejnieku un mākslinieku Voldemāru Avenu, kuram 12. janvārī apritētu simts gadu. 

Voldemārs Avens dzimis 1924. gada 12. janvārī Valkas apriņķa Ziemera pagastā. Viņa tēvs Kārlis Avens bija mežzinis, kurš vēlāk kļuva par miertiesnesi. Savukārt māte bija mājskolotāja, kura pārvaldīja vairākas valodas. Pirms tam V. Avena tēvs Krievijā pildīja ierēdņa amatu un brīdī, kad viņam piedāvāja miertiesneša darbu,  Avenu ģimene pārcēlās uz Daugavpili. Tur, 1928. gadā, piedzima V. Avena māsa Eleonora, kura vēlāk kļuva par mākslas zinātnieci. Bērnība aizvadīta bezrūpīgi. Ziemā brālis un māsa devās uz kalniņu un brauca ar ragaviņām, būvēja sniegavīrus, pavasarī vēroja ledu Daugavā, bet vasarā - peldējās. Īsinot laiku, abi no papīra grieza karavīru figūriņas, arī tādu personību kā Balodis, Berķis un Hartmanis. Dažkārt bērni spēlēja “kariņu” ar puķu dārzā nejauši izrakto Pirmā pasaules kara ķiveri. 

V. Avens mācījās Daugavpils pamatskolā, kur zīmēšanas skolotāja bija akvareļgleznotāja Emīlija Īgenberga. Tālāk izglītību turpinot Daugavpils ģimnāzijā, V. Avenam radās iespēja mācīties pie izcilā akvarelista Jāņa  Kalniņa (Sarmas), kurš mācīja viņu ūdenskrāsu glezniecībā. Tēvam mainot darbu, ģimene pārcēlās uz Saldu un skolas gaitas tika turpinātas Saldus vidusskolā. Diemžēl Otrais pasaules karš un Latvijas okupācija izjauca V. Avena nodomus stāties Latvijas Mākslas Akadēmijā, turklāt pēc padomju un nacistiskās okupācijas ģimene piedzīvoja trūkumu. 1943. gadā, līdz ar nacistiskās Vācijas organizēto mobilizāciju Latvijas teritorijā, V. Avenu 1943. gadā iesauca leģionā, un viņš uzsāka dienestu 15. divīzijā. Līdz 1944. gada vasarai divīzija cīnījās Krievijas teritorijā, taču, pēc smagu zaudējumu piedzīvošanas, tā tika pārcelta uz Latviju, tad uz Vāciju, lai veiktu pārformēšanu. Kara beigās daudzi divīzijas karavīri krita angļu un amerikāņu gūstā. Tāds liktenis piemeklēja arī V. Avenu, kurš nonāca kara gūstekņu nometnē. 1946. gadā viņu no nometnes atbrīvoja. Novājējis, noguris,V. Avens ieradās pārvietoto personu nometnē pie Hamburgas, līdzi paņemot ieslodzījumā zīmētos zīmējumus.

Drīz vien jaunais mākslinieks uzsāka studijas jaundibinātajā Baltijas Universitātē. Studiju laikā V. Avenam arhitektūru pasniedza arhitekts Pauls Kundziņš, bet glezniecību akvarelists Haralds Kundziņš un grafiķis Vilis Krūmiņš. Tad arī V. Avens iepazinās ar savu topošo dzīves biedreni Irēni Zvirbuli, kura studēja filozofijas un filoloģijas fakultātē. Diemžēl abi uz laiku tika šķirti, jo  I. Zvirbule devās studēt uz ASV, savukārt V. Avenam studiju dēļ un kā bijušajam leģionāram šī iespēja tika liegta. Viss mainījās 1951. gadā, kad uz kuģa “Muir” V. Avens pameta Eiropu, atkal satiekot savu otru pusīti. Drīz vien viņu ģimenē piedzima meita Intra, kura kļuva par gleznotāju un franču valodas, literatūras speciālisti, bet pēc tam dēls Olivers, kurš kļuva par politisko zinātņu doktoru.

Ierodoties “Land of Dreams”, V. Avens turpināja studijas Ņujorkas Mākslas studentu līgā, vēlāk Kolumbijas Universitātē Ņujorkā, paralēli projektējot Ņujorkas ostu pārvaldei. Sieva Irēne tikmēr ieguva maģistru mākslas vēsturē un bibliotēku zinātnēs un uzsāka darbu Frika galerijas zinātniskajā mākslas bibliotēkā. 

1956. gadā, Ņujorkā, Franču mākslas centrā, pirmo reizi tika izrādīta Voldemāra Avena akvareļu izstāde. Šī galerija bija pulcēšanās vieta māksliniekiem, kā arī spraigu diskusiju un mākslas cienītājiem. Šeit mājoja mākslinieku biedrība “Zilais zirneklis”, kuras sastāva bija arī V. Avens. Nozīmīga, ka šajā galerijā V. Avena darbi pirmo reizi nonāca plašākas sabiedrības redzes lokā. Turpmākajos gados viņš bieži piedalījās latviešu mākslinieku grupu izstādēs, kā arī individuālās izstādēs vairākās ASV pilsētās un nozīmīgākajos latviešu kultūras pasākumos trimdā. 

Literatūrzinātnieks un sabiedriskais darbinieks Rolfs Ekmanis uzskatīja, ka Avena gleznas lielākoties tika klasificētas kā romantiskā ekspresionisma gleznas ar abstrakcionisma piegaršu. Viņš bieži iedvesmu smēlās no vēsturiskām konstrukcijām, īpaši no šķūņa durvīm, eņģēm, atslēgām vai to caurumiem un jumta rotājumiem. Šo un citu seno Latvijas teritorijas iedzīvotāju arhitektūras elementu formas glezniecības procesā - parasti eļļas vai akrila tehnikā - tika būtiski reducētas, mērķtiecīgi ievērojot perspektīvas likumus. Mākslinieks neraizējās ne par šķietamu raupjumu krāsas uzklāšanā un virsmas kvalitātē, ne par otas vai naža triepieniem, ko viņš dēvēja par labvēlīgām sakritībām. Krāsas, īpaši krāsu izvēle, viņam bija pati svarīgāka. 

Vēl viena, īpaša V. Avena izstāde, tika atklāta 1964. gadā “Granite” galerijā.  Jāatzīmē, ka V. Avenam bijušas vairākas personālizstādes, 1991. gadā viņa darbi sasniedza arī Latviju, nonākot Dziesmu svētku izstādes, kā arī Latvijas mākslas muzeja kolekcijās. 

V. Avens bija arī Latvijas mākslinieku savienības Amerikas latviešu mākslinieku apvienības biedrs.  Būtiska loma mākslinieka dzīvē bija arī dzejai, kurai viņš sāka pievērsties 1960. gados, kad, iespējams, nedaudz iestājās nogurums mākslā. Tad latviešu presē sāka parādīties viņa pirmie dzejoļi. Pats autors atzina, ka par paraugu viņam bijuši tādi dzejnieki kā Aleksandrs Čaks, Olafs Stumbru u.c. 1968. gadā tika izdots V. Avena dzejas krājums “Caurumi”, bet 1989. gadā  - “Avis”. Bieži vien viņa dzejā, tāpat kā mākslā, tika atainota pasaule, kuru redzēja pats mākslinieks. Tā tika apgleznota, neieslīgstot kādās vispārējas filozofijās, bet, spēlējoties ar lasītāju, mudinot atklāt ko jaunu.  Viņa pirmais brīvvalsts laikā izdotais krājums bija “Piezvanīšu parīt”, savukārt pēdējais - dzejas izlase “Avena dzejoļi”. Šajā dzejā viņš gleznoja ar spalvu, nevis ar otu, un tajā bija jūtama autora pagātne, un pārdzīvotais.

Voldemārs Avens devās mūžībā 2022. gada 20. aprīlī, aiz sevis atstājot mantojumu, kurš priecē mākslas cienītājus un dzejas lasītājus Latvijā un  visā pasaulē. Šobrīd viņa mākslas darbi ir aplūkojami daudzos muzejos, un viņa vārds spilgti iezīmējas to latviešu vidū, kuri bija spiesti pamest dzimteni drūmākajos vēstures brīžos.