Gulbenes iela 10

Mūsdienās redzamā Gulbenes ielas apbūve blakus Dores muižai uzsākta padomju laikā, 1960. gadu sākumā. Aplūkojot Alūksnes pilsētas plānus, teritorijā nav novērojama aktīva apdzīvotība, taču ir redzama 1936. gadā atklātā lopkautuve, kas esot bijusi modernākā reģionā, tādēļ 1936. gadā notika Gulbenes un Nomales ielas plānošanas darbi.[1] Viena no šīs ielas iedzīvotājām ir Emīlija Āboliņa, dzimusi 1941. gadā Žīguru apkārtnē, Bresgavas ciemā. Savu dzīvi Alūksnē viņa uzsāka pēc profesionāli tehniskās skolas pabeigšanas Valmierā, kur tika apmācīta darbam gaļas kombinātā. 1961. gadā viņa pārcēlās uz Alūksni un uzsāka darbu desu cehā, kuram blakus atradās iepriekš minētā lopkautuve. Šajā darbā viņa nostrādāja trīsdesmit trīs gadus. Par Emīlijas dzīves biedru kļuva Ivars Āboliņš, kurš strādāja par šoferi, pārvadājot materiālus ceļu izbūvei.[2]

Māju Gulbenes ielā 10, kur Emīlijas ģimene dzīvo arī šodien, 1960. gadā uzsāka celt vīrs Ivars ar vecākiem Verneru un Hertu. Zeme tika pirkta. Māja celta Vernera mātei, kurai tajā brīdī nebija, kur dzīvot. Verners bija desu ceha uzpircējs, iepriekš strādājis par meistaru un gatavojis desas, savukārt Herta bija mājsaimniece. Māju ģimene cēla vairākus gadus, jo nebija pietiekami daudz naudas. Tika ņemts arī aizņēmums no bankas. Materiālus bija grūti dabūt un darbus viņi veica arī paši (piemēram, Herta pati lika jumtu). Tolaik Gulbenes ielā  mājas tika celtas pēc viena projekta, un, ja ēka neatbilda projektam, tad tā netika pieņemta. Redzams, ka 1970. gados celtās kaimiņu mājas ir lielākas, jo būvētas jau pēc cita projekta. Katra mājsaimniecība aku raka pati. Gulbenes ielā 10 tā bija problēma, jo sākumā nebija āderes, tādēļ aku vajadzēja rakt pie meža. Kad māja uzcelta, to sāka apdzīvot trīs paaudzes vairāku ģimenes locekļu sastāvā.  Mājā izauga arī Emīlijas un Ivara bērni. Emīlijai atmiņā palicis interesants gadījums. Kad viņas vīrs vēlējies Emīliju pirmo reizi atvest uz savām mājām, viņš nav zinājis, ka laikā, kad viņš dienējis armijā, Emīlijā mājā esot jau bijusi. Izrādījās, ka vīra tēvs savus kolēģus no gaļas apstrādes industrijas bija ielūdzis uz svinībām. Emīlija uzsāka dzīvot mājā 1968 – 1969. gadā.[3]

Gulbenes ielas galā pie Dores muižas  atradās ganības. Tur ganījās govis, kuras vietējo māju saimnieki bija apvienojuši vienā ganāmpulkā. Gani uzraudzījuši lopus pēc grafika - pa dienām. Vēl tolaik apbūves un brikšņu, kas ietver Dores muižu, bija daudz mazāk. Pie Dores muižas 1970. gados varēja vērot motokrosu. No paša pakalna varēja pārredzēt visu pilsētu. Tālāk pa ceļu gar Dores muižu bija arī biatlona šautuve. Gulbenes ielas apbūvei turpinoties, tika atvērta arī alūksniešiem zināmā šašliku ēstuve jeb paviljons “Šašliki.”[4] 

Gulbenes ielas apkārtnē esošais dīķis izrakts, lai vietējiem būtu pieejams ūdens. Tas noticis laikā, kad būvēta Āboliņu māja. 1987. gadā bija plānots arī veikt asfalta uzklāšanu.[5] Jāpiemin, ka ielas apgaismojums ierīkots ļoti vēlu. Izpildkomiteja vēl 1987. gadā jautājumu solījusi atrisināt ne ātrāk par 1988. gadu. Bērni nākuši no skolas vēlos rudens vakaros pa tumsu, iela neesot bijusi apgaismota, sākot pat no mūzikas skolas. Reiz, pat tumsā, garnadži uz motocikla izrāvuši Emīlijai no rokām iepirkum tīkliņu un aizbraukuši prom. Vienīgais mierinājums bijis tāds, ka tīkliņš bijis pilns ar tukšām burkām.[6] 

Mūsdienās ēka joprojām pilda dzīvojamās mājas funkcijas, tai iet garām ikviens, kurš dodas baudīt Dores muižas ainavas.

 
[1] Kur pēdējo reizi iepirks eksportam liellopus. Malienas ziņas, Nr.595, 18.11.1936; Valkas apr. Alūksnes pilsētas plāns 1937. gadam; Pilsētas valdes darbība. Malienas ziņas, Nr.567. 07.05.1936. 
[2] Emīlijas Āboliņas atmiņas 05.04.2024. Pierakstījis Dainis Rižkins.
[3] Emīlijas Āboliņas atmiņas 05.04.2024. Pierakstījis Dainis Rižkins.
[4] Vēstules un atbildes. Oktobra karogs, Nr. 65, 05.06. 1963. 
[5] Vēl jāpārdomā par mūsu rakstu pēdām. Oktobra karogs, Nr. 9. 22.01.1987.
[6] Emīlijas Āboliņas atmiņas 05.04.2024. Pierakstījis Dainis Rižkins.