ANDREJS SINĀTS

Sākums / Muzejs / Pētnieciskais darbs / Novadnieki iedvesmo

Andrejs Sināts dzimis 1930. gada 24. martā Valkas apriņķa Mālupes pagastā, zemnieku Zelmas un Ernesta ģimenē. Savas skolas gaitas Andrejs uzsāka Alūksnes vidusskolā, kur mācību laikā piedzīvoja arī Latvijas Okupāciju un vēlāk arī Otro Pasaules karu. Pēc kara un otrās padomju okupācijas Alūksnē aktīvi darbojās nacionālā bruņotā pretošanās, kurā nevardarbīgi darbojās arī vairāki Alūksnes vidusskolas audzēkņi. Viens no audzēkņiem bija arī Andrejs Sināts. Viņš tika apsūdzēts par sadarbību un informācijas nodošanu Nacionālo partizānu grupai, kuru vadīja Jānis Bitāns, un kura veica uzbrukumus vietējai infrastruktūrai. Bitāna grupa izdeva arī preses izdevumus, sadarbojoties ar Alūksnes vidusskolas pretošanās kustību. A. Sināta apsūdzībā iekļauta arī darbība nelegālā grupā, ieroču glabāšana un mēģinājums nozagt ieročus no militārās apmācības telpas skolā. Protams, jāņem vērā, ka šo apsūdzību veidoja Iekšlietu ministrija, kas nozīmē, ka apsūdzības varēja tikt “piepušķotas” vai arī, ka represīvās institūcijas nezināja visu informāciju. Andrejs tika arestēts 1946. gada 6. martā. Padomju vara viņa dzimšanas dienu pārlika no 24. marta uz 8. martu, tā padarot viņu 16 gadus vecu un, iespējams, atvieglojot viņa notiesāšanas procesu. Padomju dienesti krimināllietā arī norādīja, ka pie Andreja Sināta, glabāšanā tika atrasti vairāki priekšmeti: karabīne, pistole, granātas, patronas u.c.

Padomju okupācijas laikā cilvēku varēja arestēt jebkurā laikā un vietā. Naktī, darba laikā, skolā vai uz ielas, no kurienes viņu iesēdināja kravas automašīnā un nogādāja VDK ēkā. Liecības vēsta arī par to, ka personu atveda uz mājām, kur pārbaudīja tās mantas, aprakstīja un paziņoja par noziegumu, piemēram, "dzimtenes nodevība". Personu nogādātu VDK ēkā un aizveda uzreiz uz reģistrācijas telpu, bija jāatdod visas mantas, kuras valsts konfiscēja un izmantoja pret viņu tiesā. Viena no svarīgākajām izmeklēšanas daļām bija nopratināšana, kuras mērķis bija panākt atzīšanos, izmantojot gan fiziskas, gan psiholoģiskas spīdzināšanas. Padomju tiesību sistēmas pamatā bija atzīšanās iegūšana, lai pierādītu vainu, tāpēc tika izmantota pratināšana. Fakts, ka trūka pierādījumu, tika vienkārši ignorēts. Tas noveda pie intensīvām un brutālām pratināšanām. Iztaujāšanas sākumā pratinātājs pārbaudīja ieslodzītā identitāti un jautāja par viņa ģimenes vēsturi. Tam bieži sekoja apsūdzību apjoma atklāšana ar piedāvājumu labprātīgi atzīties, parakstot paziņojumu. Atteikuma gadījumā VDK atkārtoja apsūdzības agresīvākā veidā, pakļaujot ieslodzīto verbālai vardarbībai un draudiem ar mūža ieslodzījumu vai nāvi. Tika radīts priekšstats, ka atzīšanās novedīs pie vieglāka soda, taču patiesībā tas varēja nozīmēt, ka persona saņems maksimālo sodu vai tiks sodīta ar nāvi. Tiem, kas neatzina, bija lielākas izredzes izdzīvot vai saņemt vieglāku sodu. Vēl viens līdzeklis bija fiziska vardarbība, ieslodzītā sišana, sitieni ar kājām un sitieni ar nūjām. Dažas liecības vēsta par adatu duršanu zem nagiem, nagu vilkšanu, sejas vai pirkstu dedzināšanu un pat elektrošoka lietošanu. Ieslodzītie atgriezās kamerās ievainoti, bieži vien nesaņemot nekādu medicīnisku palīdzību, kas noveda pie iespējamas ieslodzītā nāves.

Pēc visa tā bija jāieplāno tiesas prāva, ko veica Baltijas kara tribunāls. Tiesa notika aiz slēgtām durvīm. Tiesas sākumā tika nolasīts apsūdzības raksts, pēc tam uzstājās aizstāvības advokāts un pats apsūdzētais. Tiesas procesa beigās, pēc apspriešanās, tika nolasīts apsūdzības raksts, tostarp arī vainu mīkstinošie apstākļi. Apsūdzētajam bija 48 stundas laika, lai iesniegtu apelāciju, kas bieži vien palika bez rezultātiem. Dažkārt tiesa nenorisinājās un apsūdzētais tika nosūtīts uzreiz, pieejamākajā laikā. Pēc tiesas notiesāto ievietoja Centrālajā cietumā, kur viņš atradās līdz deportācijai uz Sibīriju. Atmiņās saglabājies, ka pirms deportācijas ieslodzītajiem varēja atļaut tikties ar tuviniekiem. Ieslodzītie tika arī apsekoti medicīniskā komisijā, kuras apskate bija simboliska, jo bija cilvēki, kurus atzina par derīgiem darbam, pat ja viņiem trūka locekļu.

Andrejs Sināts tika izvirzīts 58. pants ar vairākiem apakšpunktiem, pirmo, otro, astoto un devītos, par dzimtenes nodevību, bruņotu sacelšanos, teroristisku darbību pret Padomju varas pārstāvjiem un padomju varas īpašumu bojāšanu. Visas šīs apsūdzības tika sodītas ar ieslodzījumu uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē jeb Gulagā, un ar tiesību atņemšanu uz 5 gadiem. Viena no vietām, kurā Andrejs tika nosūtīts un bija spiests strādāt, bija zināma kā “Matrosova”, kas bija Dienvidrietumu kalnrūpniecības direkcija, zem kuras atradās raktuves. Līdz 1954. gadam šajā direkcijā strādāja Berlagā ieslodzītie, kas bija speciālā nometne, taču pēc tam tā tika iekļauta labošanas darbu nometņu sistēmā. Ieslodzījumā Andrejs strādāja zelta raktuvēs un tika piesaistīts arī pie ceļu būvniecības. Andrejs Sināts oficiāli tika atbrīvots 1954. gada 20. novembrī, taču ir zināms, ka, neskatoties uz atbrīvošanu, daudzi ieslodzītie joprojām, nedrīkstēja pamest savas ieslodzījumu vietas. Pēc atgriešanās no ieslodzījuma, Andrejs Sināts atgriezās dzimtajā pusē un sāka nodarboties ar zemkopību.

Andrejs Sināts nometinājuma vietā pie barakām, Kolima.
Alūksnes novada muzeja pētnieciskā darba materiāli

Andrejs Sināts meža darbos.
1954. g.
Alūksnes novada muzeja pētnieciskā darba materiāli

Andrejs Sināts meža darbos.
1957. g.
Alūksnes novada muzeja pētnieciskā darba materiāli

Andrejs Sināts ceļā uz raktuvēm.
1957. g.
Alūksnes novada muzeja pētnieciskā darba materiāli

Andrejs Sināts raktuvēs, darba apģērbā.
1956. g.
Alūksnes novada muzeja pētnieciskā darba materiāli

ALŪKSNES NOVADA MUZEJS

Adrese: Pils iela 74, Alūksne, Alūksnes novads, LV-4301
Tālrunis: +371 64381321
Mob.tālrunis: +371 25665538
E-pasts: [email protected]

Kontakti Darba laiks Kā nokļūt Privātums Piekļūstamības paziņojums Anketas

Dizains un izstrāde weblapa.lv

Ieraksti meklēto