DZIDRA MAZIKA

Šomēnes stāsts par represēto kluba “Sarma” vadītāju Dzidru Maziku , kura  30. jūnijā svinēs savu 87 gadu jubileju. Ar viņas gādību joprojām tiek izloloti izsūtīto un dzimtenes aizstāvju atmiņu stāsti un pieminētu tie, kuri no svešuma neatgriezās.

Dzidra Mazika (dzim. Kākere) dzimusi 1937. gada 30. jūnijā Rīgā. Dzidras bērnības gadi tika aizvadīti Valkas apriņķa Kalncempju pagasta “Ozoliņu” mājā, kur kopā ar Dzidru, viņas mammu, tēti, mazāko māsu, dzīvoja arī vecmamma un vectēvs.

Ģimene pirms kara bija labi nodrošināta - bija sava saimniecība, kurā audzēja govis un jaunlopus. Saimniekošana notika pašu spēkiem, palīgstrādnieki netika ņemti, čakli palīdzēja arī mazās meitenes, veicot dažādus lauku darbus. Dzidra atceras, ka savulaik gājusi arī ganos.

 Līdz 3. klasei Dzidra mācījās Kalnienas pamatskolā.

 Skaistos bērnības gadus aizēnoja okupācijas laika nežēlīgie notikumi. 7 gadi tika aizvadīti svešumā…

1949. gada 27. martā Dzidra un viņas ģimene tika izsūtīta uz Omskas apgabala Kaganovičas rajonu. Tajā laikā Dzidrai bija tikai 11 gadi. Oficiālais pamatojums bija tāds, ka tēvs bija tiesāts un viņa ģimene uzskatīta par buržuāzistiski nacionālistiski noskaņotu.

Par iespējamo izsūtījumu ģimene neko nezināja. 1949. gada 25. martā pa skolas logu Dzidra ieraudzīja karavīrus. Dažas dienas vēlāk - 27. marta pēcpusdienā viņi ieradās arī pie Dzidras ģimenes un paziņoja, ka tiks deportēta.

Ģimenei bija iespēja izvairīties no izsūtījuma, taču viņi to nedarīja. Dzidras mamma uzskatīja, ka ne viņai, ne bērniem nekur nav jābēg, jo viņi neko nav izdarījuši. Tomēr neviens netika saudzēts. Izsūtīta tika mamma, abas mazās meitenes, vecmamma un vectēvs.  Pirms došanās prom bija atļauts paņemt līdzi arī personiskās mantas, taču sekoja apjukuma brīdis.  Tikai pateicoties karavīriem līdzi tika paņemtas segas un pārtika. Dzidra atceras, ka paņēmusi arī savu skolas mugursomu. Vēlāk gan līdzpaņemtais daļēji tika nozagts…

Tālais brauciens uz izsūtījuma vietu sākās 28. martā un ilga 12 dienas. 30. martā tika šķērsota Latvijas robeža. Galamērķis – Omskas apgabala Kaganovičas rajons, šķirnes lopu sovhozs meža stepju zonā – tika sasniegts 9. aprīlī. 1949. gada oktobra beigās Dzidras ģimene tika pārsūtīta 700 km no Omskas uz Ziemeļu taigu. Dzidra atceras, ka brauciena laikā tika dota zupa un maize, kas bija ļoti negaršīgas. Gulēts tika uz divstāvīgām koka lāvām. Bērni gulēja otrajā stāvā un pa mazu spraudziņu skatījās, kas notiek ārā un stāstīja pārējiem. Dzidra atceras, ka redzējusi, ka govis ir iejūgtas pajūgā un apkārt ir dziļa ziema. Vagonā bija ļoti daudz cilvēku un tika sniegta savstarpēja palīdzība.”

Tātad Dzidras ģimene izsūtījuma laikā atradās divos nometinājumos. Pirmajā vietā atradās latvieši ( Alūksnes, Gulbenes, Madonas un Cēsīm), Volgas vācieši, kalmiki un krievi. Dzidra atceras, ka mājai, kurā viņi dzīvoja bija velēnu jumts, līdz ar to, kad lija vai kusa sniegs, ūdens tecēja istabā. Dzīvošana bija ļoti šaura – vienā istabā atradās 7 – 9 ģimenes. Ikdienā bija jāveic dažādi lauku darbi, piemēram, jāstāda un jāvāc zirņi.

Otrajā nometinājuma vietā atradās latvieši, ukraiņi, Volgas vācieši, tatāri, čuvaši, kalmiki, poļi, Karēlijas somi un izsūtītie krievi. Dzīvojot Ziemeļu taigā, Dzidras ģimene 5 gadus istabu dalīja ar vēl 5 ģimenēm. Ik dienu bija jāveic dažādi meža darbi.

Vietējās varas iestādes un vietējo iedzīvotāju attieksme bija atšķirīga. Sākotnēji izturēšanās bija slikta, taču vēlāk uzlabojās. Pēdējos gados ģimene tika novērtēta.

Sākotnēji darba diena ilga 16 – 18 stundas dienā, vēlāk svētdiena bija brīva un pēdējos gados darba diena ilga 10 – 12 stundas. Normas bija lielas. Tolaik Dzidra strādāja  mežā uz traktora par piekabinātāju, vēlāk – pie koku atzarošanas.  Reizēm bija arī atpūtas brīži un pusdienlaiks. Vietējie iedzīvotāji mācīja nepārpūlēties un domāt par nākotni. Algas bija ļoti zemas, no tās vēl tika atrēķināti ceļa izdevumi.

Tikai pateicoties apgabala komandanta iejūtībai, alga tika palielināt vismaz tik daudz, lai varētu iegādāties maizi katru dienu. Nopirkt pārtiku un saimniecības preces bija iespējams veikalā, taču tas bija tikai atsevišķās dienās, turklāt bija jāstāv garā rindā.

Iesākumā bija problemātiski saņemt medicīnisko palīdzību, taču vēlāk sādžā atvēra feldšerpunktu. Izsūtījuma laikā mira vairāki no paziņām, par atdusas vietu viņiem tika izvēlēta vietējā kapsēta.

Vietējās dzīves organizēšanā kā ļoti nozīmīgu cilvēku Dzidra atceras skolotāju Vītoliņu un viņa kundzi. Dzidra dziedāja Vītoliņa kunga vadītajā korī, spēlēja teātri un dejoja. Pateicoties savai aktīvajai darbībai, bērni, kas dziedāja un spēlēja teātri pie Vītoliņa kunga, tika uzaicināti sniegt koncertu sādžas kultūras namā. Tika dziedātas dziesmas gan latviešu, gan krievu valodā, tika uzņemti skeči un dramatizējumi. Uzstāšanās apģērbus jaunieši darināja no tā, kas pašiem bija – no lupatām tika sašūti pieņemami tērpi. Savā radošajā pulciņā viņš iesaistīja arī mazos bērnus, Dzidrai šajā laikā bija 13 gadi. Zāle un aizkulises  uzstāšanās laikā kultūras namā bija pilnas…

Izsūtījumā tika svinēti arī dažādi svētki, arī latviešu svētki -  Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi. Valsts svētki tika svinēti klusi un mierīgi. Vecvecāki un vecāki darīja visu, lai bērni saglabātu savu latviskumu. Tika mācītas tautasdziesmas, tautas dejas un citas latviešu paražas. Tas tika darīts tikai mājās.

Par izglītību Dzidrai ir īpašs stāsts. Par izglītošanos sākumā neviens īsti nedomāja. Vēlāk Dzidra gāja skolā un centīgi mācījās. Neskatoties uz to, ka mācības notika krievu valodā, viņai bija labas sekmes. Dzidra atceras, ka visiem bija tintes pudelītes, un tinti gatavoja paši no krāsām un ķīmiskajiem zīmuļiem. Kādu reizi Dzidra bija rūpīgi izpildījusi mājasdarbu, kurš bija ļoti glīts, bez neviena tintes klekša. Aiz muguras sēdēja krievu puisis, viens moments, no aizmugures pastiepās roka un tintes pudeles saturs izlija uz Dzidras skaistā mājasdarba. Dzidrai bija spītība, tas bija zem viņas goda, kas viņas rūpīgo darbu iznīcina. Viņa piecēlās un aizgāja no skolas. Vēlāk skolotāja nāca uz mājām un runāja ar mammu, taču Dzidra slēpās un negribēja par to runāt. Viņa bija nolēmusi strādāt, kā arī mācīties pastāvīgi un uz krievu skolu vairs neiet. Turpmāk Dzidra mācījās pati – no Latvijas tika sūtītas grāmatas, kādai istabas iemītniecei sūtīja  Ziemeļnieku un Latvijas vēstures grāmatas, kuras Dzidra ar interesi lasīja. Dzidra atzīst, ka zina arī krievu literatūru un vēsturi, taču dzimtā  valoda un vēsture bija svarīgāka.

Lielu atbalstu izsūtījuma laikā sniedza Latvijā palikušie krustvecāki un tantes, kas sūtīja apģērbu un pārtiku.

Par tēva likteni neviens neko nezināja līdz 1954. gadam. No 1947. līdz 1956. gadam viņš atradās izsūtījumā -  Krasnojarskas apgabala Noriļskā. Ar ģimeni viņš satikās Latvijā 1956. gadā.

1954. gada augustā parādījās paziņojums, ka visi izsūtījumā ir izmetināti uz nenoteiktu laiku un ka bērni līdz 16 gadu vecumam,  ja Latvijā ir radinieki, var atgriezties dzimtenē. Tādējādi 1954. gada augustā Dzidras māsa Ilga atgriezās dzimtenē, kur dzīvoja pie saviem radiem Alūksnē.

Kad  pārējie ģimenes locekļi uzzināja par iespējamo atgriešanos Latvijā, viņi nešaubījās, ka tas ir viņu sapnis. 1955. gadā  sekoja izsaukums uz rajona centru, kur viņiem paziņoja, ka ir atbrīvoti. Priekšniecība nelabprāt vēlējās ģimeni atlaist, jo apzinājās, ka zaudēs labus strādniekus, solīja pat labāku atalgojumu, taču Dzidras ģimene par atgriešanos nešaubījās. Bija jānostrādā vēl 2 nedēļas, tāds bija atlikušais laiks līdz gada beigām. 1956. gada 30. janvārī Dzidra un viņas ģimene atgriezās Latvijā. Taču atgriešanās bija gan laimes, gan skumju brīžu pildīta. Dzimtās mājas bija izputinātas, mantas bija paņēmuši kaimiņi, vietējo iedzīvotāju, kaimiņu un draugu attieksme bija dažāda. Tā kā pēc atgriešanās savās mājas dzīvot nebija iespējams, ģimene apmetās pie radiem Alūksnē. Savus īpašumus viņi neatguva un arī neprasīja. Galvenā nostādne bija šāda – ja paši strādās, tad visu  dzīvē nopelnīs.

1956. gada rudenī Dzidra uzsāka mācības vakarskolas 5. klasē. Viņa bija gudra, apņēmīga meitene, tāpēc divu gadu laikā tika pabeigtas trīs klases. Pie iesāktā neapstājās. Mācības tika turpināta Alūksnes Strādnieku jaunatnes vispārizglītojošā vakara vidusskolā,  kas tika pabeigta 1962. gadā. Vēlāk Latvijas  Universitātē viņa iestājās Bioloģijas fakultātē. Paralēli mācībām, no 1956. gada pavasara, Dzidra strādāja Alūksnes dārzniecībā, vēlāk bija laborante un skolotāja Apes vidusskolā, kur pasniedza dabas mācību, ģeogrāfiju un darbmācību. Darbs laboratorijā bija viņas sapņu darbs. Dzidra atzīst, ka izsūtījums kavēja atrast labāku, interesēm un zināšanām atbilstošāku darbu, jo viņa nedrīkstēja studēt nedz vēsturi, nedz žurnālistiku, nedz arī jurisprudenci. Laboratorijā Dzidra strādāja līdz pensijas gadiem.

1971. gadā Dzidra apprecējās ar Imantu. Piedzima divi dēli 1971. gadā – Andris, 1972. gadā  - Jānis. Vīra nāve satricināja ierasto ģimenes dzīvi. Dzidra palika ar diviem dēliem un rūpēm par viņu audzināšanu un skološanu. Dzīvē jums varu iedot darba mīlestību un izglītību – ar šādiem vārdiem Dzidra uzrunāja savus dēlus. Savulaik kopīgās sarunās ar vīru tika izrunāts, ka dēliem dzīvē ir jāapgūst nevis tas, ko vecāki vēlas, bet gan tas, kas ir sirdij tuvs un interesē. Dzīvē tas arī  ir īstenojies. Vecākajam  dēlam interesē radiotehnika, jaunākajam -  mehānika. Andris izglītību ieguva Tehniskajā Universitātē, Jānis – Priekuļu lauksaimniecības  tehnikumā.

90- jos gados sākās jauns periods Dzidras dzīvē. Viņa iestājās Alūksnes un Apes novada represēto klubā “Sarma”, bet kopš 2004. gada 13. novembra kļuva par tā vadītāju un uzsāka aktīvu darbību.

Ar dziļu cieņu un pateicības vārdiem Dzidra piemin savu māsu Ilgu, kas pirms viņas bija represēto kluba vadītāja un represēto piemiņas saglabāšanā bija ieguldījusi lielu darbu. Ar mīlestību un pateicību Dzidra piemin savu mammu, kas par viņu bija rūpējusies, audzinājusi, mīlējusi.  

Savā dzīves laikā Dzidra ir paveikusi  milzīgu darbu un nenovērtējamu ieguldījumu savas pilsētas, novada un pat Latvijas vēstures liecību saglabāšanā, apzinot un godinot tos cilvēkus, kuri cietuši no padomju represijām. Gadu no gada, soli pa solim ir sasniegti izvirzītie mērķi un veikti vērienīgi darbi. Nekas nav apstājies.

2014.gada 18. novembrī  Rīgā, Melngalvja namā, Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš pasniedza augstākos apbalvojumus par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas valsts labā vairākiem desmitiem valsts, kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem. Ar Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes (zeltīto) “Goda zīmi” tika apbalvota arī Dzidra Mazika.  

 Tas ir apliecinājums Dzidras darbam, spēkam, neatlaidībai, enerģijai un dzimtenes mīlestībai.