NIKOLAJS ANDERSONS

Sākums / Muzejs / Pētnieciskais darbs / Novadnieki iedvesmo

Nikolajs Andersons dzimis 1901. gada 8. augustā Valmieras apriņķa Lādes pagasta “Naužu” mājās lauksaimnieku ģimenē. Nikolajs agri zaudēja savus vecākus- tēvu 1914. gadā, bet māti- 1918. gadā. Tolaik vecākā māsa Alvīne bija devusies bēgļu gaitās uz Pēterpili, savukārt Nikolajam ar 3 gadus jaunāko brāli Jāni sākās jauna dzīve, jo saimniekošanu pārņēma mātes brāļi, kuri Nikolajam un Jānim jumtam atstāja melderpuišu mājiņu, bet vēderam no septiņdesmit piecām pūrvietām zemes – četras, tai skaitā vienu aramzemes Pēc gada Nikolajs brīvprātīgi iestājās Latvijas Neatkarības cīnītāju rindās, jo tas bija laiks, kad landesvērs tuvojās Cēsīm. Ar 1919. gada 1. jūniju viņš tika ieskaitīts Latvijas armijas 5. Cēsu kājnieku pulkā un piedalījās Rīgas aizstāvēšanā. Par to dienu cīņām var lasīt Viļa Medņa grāmatā “Rīgas tilti” un atrast arī rindas par Nikolaju Andersonu. 1920. gadā vasarā Nikolajs tika ieskaitīts Latgales partizānu pulka 1. rotā. Pēc atvaļināšanas no kara dienesta, 1921. gada 14. jūnijā, viņš atgriezās dzimtajā Lādes pagastā, kur sāka pelnīt iztiku ar sezonas lauku darbiem.

Trīs gadus vēlāk Nikolajs pārcēlās uz Rīgu, cerot atrast labāku darbu. Sākotnēji viņš strādāja par mācekli, aģentu un palīgu pie fotogrāfa F. Cielava, bet vēlāk pie E. Franča, kur satika savu mīlestību - fotolaboranti Irmu Štrauss. 1926. gadā abi apprecējās, un 1931. gadā pasaulē nāca viņu dēls Uldis.

1928. gadā, kad amats bija pietiekami apgūts, Nikolajs iestājās Latvijas fotogrāfu arodnieku biedrībā. Viņš noīrēja telpu fotogrāfa Eduarda Zariņa 1925. gadā uzceltajā mājā Rīgā, Marijas ielā Nr. 6, kur iekārtoja savu foto darbnīcu “Nianse”. Uzņēmumam iestājās grūti laiki, jo bija sākusies pasaules ekonomiskā krīze.

Arī fotogrāfs Eduards Zariņš nevarēja savienot namu apsaimniekošanu un fotogrāfa darbu Alūksnē, tāpēc piedāvāja uz labiem noteikumiem Nikolajam pārcelties uz mazpilsētu un pārņemt labi iekārtoto darbnīcu. Viņš šajā mājā piedāvāja arī lielu dzīvokli. Nikolajs piedāvājumam piekrita. Jāpiebilst, ka tīri ekonomiskos nolūkos viņš līdz pat 1938. gadam izmantoja E. Zariņa fotogrāfijas zīmolu, kā arī reklāmas uzrakstu uz E. Zariņa nama sienas Dzirnavu ielā Nr.1.

Alūksnē Nikolajs ātri ieguva klientu atsaucību, un drīz vien uzlabojās arī viņa materiālais stāvoklis. Jau 1933. gadā pēc vācu albūma zīmējumiem viņš uzbūvēja Alūksnes ezerā pirmo jahtu. N. Andersona dēls vēl labi atceras nostāstus, kā sētas mājas lielajā čuguna katlā tēvs kausējis svina lūžņus jahtas ķīlim un kā pēc piegrieztnēm šuvis buras. Ūdens, stiprs vējš un buras bija viena no Nikolaja dzīves stihijām.

Fotogrāfs meklēja jaunus ceļus, kā foto bildes padarīt kvalitatīvākas, interesantākas un visiem pieejamas. Viņš sekoja līdzi modes tendencēm un pieprasījumam, piedalījās izstādēs. 1933. gadā Nikolajs iestājās Aizsargu organizācijā, jo pilnībā atbalstīja K. Ulmaņa saimniecisko politiku un augsti vērtēja darbību eksporta veicināšanā. Kā aizsargs viņš bija ļoti sabiedriski aktīvs biedrs- rosināja teātra pašdarbniekus, aicināja viesizrādes, organizēja Bazārus. Neskatoties uz to, pats nevienā politiskā partijā nestājās.

1939. gadā Nikolajs Rīgā, Pārdaugavā, uzcēla nelielu ģimenes mājiņu ar trim istabām un Brīvības ielā Nr. 6 iekārtoja atjaunoto fotodarbnīcu “Nianse”. Diemžēl darbnīca gaidīto peļņu nenesa. Lielu nelaimi atnesa arī 1940. gada 5. jūlija ugunsgrēks, kad ģimene zaudēja visu iedzīvi, paliekot tikai ar to, kas mugurā. Nikolaja dēla Ulda atmiņās var lasīt: “Lielā ugunsgrēka laikā tēvs kā rezervists bija iesaukts Litenē, es – laukos, mājās māte viena. Viņai palīgos bija iedots kāds 7. Siguldas kājnieku pulka karavīrs. Kamēr vēl dega mājas jumts, māte aizsaiņos sēja visu vērtīgo, panesamo, bet palīgs tos nesa, kā norādīts, uz dīķīti dārzā un gremdēja ūdenī. Diemžēl temperatūra bija tik ievērojama, ka ūdens pilnībā pārvērtās tvaikos, bet viss pārējais pelnos, vienīgi dūņās nonākušās sudraba karotes, pieclatnieki nebija mainījuši ģeometriju, bet pārvērtušies ar mehāniski nenotīrāmu, melnu pārklājumu. Citiem vārdiem sakot, bijām palikuši vienos kreklos.” Andersona ģimene kopā ar vairākām citām ģimenēm pilsētā tika izmitināti dažādās vietās, O. Siseņa pirtiņā, kāda restorān pirtiņā, arī vecajā aptiekā Brūža ielā, savukārt foto darbnīcai tika izīrēta daļa no 7. Siguldas kājnieku pulka ārsta Vanaga dzīvokļa Bukeļa mājā. Aprīkojumam noderēja iekārtojums no Rīgas. Tolaik kazarmās jau mitinājās padomju armijas karavīri. Viņi bija pārsteigti par Nikolaja foto bilžu kvalitāti un bieži nāca fotografēties. “Kazarmās latviešu pulkus aizstāja nezināma armijas daļa no PSRS, kuras ierindnieki pārsvarā bija gruzīni. Viņi nebija redzējuši mūsu fotogrāfiju kvalitāti, sevišķi uz VEF-a “Zaļtona” papīriem. Piekrišana bija milzīga, červonci bira straumēm. Sapirka apģērbu, apavus, traukus, virtuves piederumus,” tā atminējās Nikolaja dēls Uldis.

1941. gada februārī, visu atstājot, Nikolajs pameta Alūksni, jo bija sākušies draudi no NKVD. Par iemeslu tam bija dalība Latvijas Neatkarības karā uz Aizsargu organizācijā. “Taču tajā pašā laikā sākās NKVD draudi tēvam, kas jo dienas kļuva nopietnāki. Bez vēsts pazuda pazīstami latviešu virsnieki kā Rīgā, tā Valkā, un tēvs vienpersoniski pieņēma lēmumu bēgt no Alūksnes. Viņš labi pārvaldīja krievu valodu, kuru bija mācījies kā latviešu skolās, tā arī Ņižņijnovgorodas garīgajā seminārā, sīki iepazinās ar KPFSR kriminālkodeksu, privāti rada kontaktus ar Dr. psihiatru H. Buduli Rīgā , uzzināja slimnieku izturēšanās sīkumus un pēkšņi pēc vienas pratināšanas kļuva psihiski slims. Mūsu ģimene 1941. gada februārī pameta, kā stāv, fotodarbnīcu. Mīļo jahtu laivu mājā un ar pārējo pie rokas devās ārstēt tēvu uz Rīgu, kur, mirkli pabijis, pārcēlās pie tēva brāļa uz Lādes pagastu. Tēvs iestājās zvejnieku artelī, sagaidīja 1941. gada jūliju un atkal kļuva vesels,” stāstīja Uldis. Profesionālā darbība foto jomā vairs netika atjaunota. 1943. gadā Rīgā viņš tomēr nokārtoja fotogrāfa meistara pārbaudi un līdz pat 1950. gadam epizodiski šo un to fotografēja, bet tikai amatiera līmenī.

Pēc kara Nikolajs atradās Valmieras čekas apcietinājumā, no kura laimīgā kārtā tomēr tika atbrīvots. Turpmākos gadus viņš bija gan kurinātājs, gan kolhoza dārznieks. Vēlāk, pateicoties 1952. gadā absolvētajam Skolotāju institūtam, viņš bija bērnu nama instruktors un skolotājs Vainižu 7 gadīgajā skolā.

Nikolaja mūžs aprāvās brieduma gados- 59 gadu vecumā.

Fotogrāfs Nikolajs Andersons kolēģa Eduarda Zariņa mājas pagalmā.
1930. gadi.
Alūksnes novada muzeja digitālais krājums

Ēka Dzirnavu ielā 3, kur vēlāk atradās N. Andersona fotodarbnīca.
1910. gadi
Alūksnes novada muzeja digitālais krājums

Dzirnavu ielas ēka 3.
Alūksnes novada muzeja digitālais krājums

Emma Čemma N. Andersona foto darbnīcā.
1930. gadi
ANM 16175

N. Andersonā foto darbnīcā.
1930. gadi
ANM 10441/2

ALŪKSNES NOVADA MUZEJS

Adrese: Pils iela 74, Alūksne, Alūksnes novads, LV-4301
Tālrunis: +371 64381321
Mob.tālrunis: +371 25665538
E-pasts: [email protected]

Kontakti Darba laiks Kā nokļūt Privātums Piekļūstamības paziņojums Anketas

Dizains un izstrāde weblapa.lv

Ieraksti meklēto