Jāņkalna iela 16a
Jāņkalna iela 16 a.
Jāņkalna iela 16 a zināma kā Ikkeru ģimenes dzīvojamā māja. Tā celta 20. gs. 1950. gados. Haraldu Ikkeru alūksnieši savulaik pazinuši kā ļoti labu galdnieku, kurš meistarojis visa veida mēbeles, logus, durvis un pat zārkus. Galdnieka arodu Haralds sākotnēji apguvis pie Kārļa Drollera, bet vēlāk pie Arnolda Vīksnes (draugu lokā saukts par Hari) darbnīcā Sporta ielā 18 a. Liels smējējs, jautrs un labsirdīgs cilvēks – tā dažos vārdos varētu raksturot Haraldu.
1940. gada 2. maijā Haralds apprecējies ar Luciju Ezīti no Malienas “Kopmaņiem”. Lucija bija mācījusies šuvējas arodu, taču tas negājis pie sirds un viņa sākusi strādāt par kungu frizieri, šo arodu apgūstot pie Haralda Čibala. 1941. gada 19. augustā Ikkeru ģimenē piedzimis dēls Mārtiņš, 1943. gada 24. augustā – meita Anita.
1944. gada pavasarī Haralds iesaukts Vācu armijā, kara izskaņā nokļuvis sabiedroto gūstā, pēc tam raktuvēs Urālu kalnos. Neskatoties uz pārciestajām grūtībām, badu, aukstumu un smago darbu, 1947. gadā Haralds tomēr atgriezies mājās.
Atmiņās par Haraldu dalījusies viņa meita Anita: “Es atceros to dienu, kad viņš atnāca no gūsta mājās. Sākotnēji mēs dzīvojām Helēnas ielā, tieši pretī Misiņa mājai, kādreizējā Mirku mājā (Helēnas iela 63), pirmajā stāvā. (..) Mums bija jāiet laukā no šī skaistā un saulainā dzīvokļa. Tad papa amata biedrs Haris Vīksne, pie kā viņš strādāja pirms kara, un viņiem ļoti labas attiecības bija, iedeva savā darbnīcā Sporta ielā 18 a mums vietu, lai būtu jumts virs galvas. Paps sāka celt māju Jāņkalna ielā 16 a, uz kuru mēs aizgājām dzīvot 1954. gadā. Īsti gatava tad tā vēl nebija, bet mēs varējām jau sakurināt un silts bija. Paps pats savām rokām cēla māju. Viņš bija augstas klases galdnieks, viņam bija zeļļa diploms, kas amatniekam ir viens no augstākajiem vērtējumiem.”
Vaļas brīžos Haralds aizrāvies ar biškopību. Bišu stropi kādu laiku zumējuši Jāņkalna ielas 16 a pagalmā, taču vēlāk pārvesti uz lauku mājām Karvā. Kādu laiku Jāņkalna ielas pagalmā būros turētas arī ūdeles. To skaistie kažociņi parasti nodoti ādas uzpirkšanas punktā Dārza ielā 3.
Vēl viena galdnieka sirdslieta bijusi teātra spēle. Haralds dažādos drāmas ansambļos piedalījies jau kopš 1930. gada, spēlēdams zēna lomas uz skatuves un arī brīvdabas izrādēs. Ieguvis skatuvisko pieredzi, turpinājis to aktīvi pielietot arī jaunu puišu lomās. Papildinot zināšanas un meistarību teātra studijā, brieduma gados Alūksnes Tautas teātrī spēlējis gandrīz tikai galvenās lomas.
“Teju, teju Alūksnes vidū iesprūdis Kvēpītis – tāds ezeru mazulītis piņģerotlielumā. Dikti jau viltīgs šis esot un skolasbērnus, kas tepat pāri Jāņkalniņam skrien šurp peldēties, savureiz kampjot aiz kājas un velkot dziļumā. Ikkeri uzbūvēja māju krisksītim pašā degungalā. Toreiz, kad cēla māju, te bija pilsētas nomale, tagad – mājas satupušas cita pie citas rindiņā kā bezdelīgas uz drāts,” tā par Ikkeru māju un tai pieguļošo ezeru var lasīt 1980. gada 15. jūnija laikrakstā “Cīņa”.
Šobrīd Jāņkalna ielā 16 a mājā saimnieko Haralda mantinieki – dēls Mārtiņš un mazdēls Vilnis ar ģimenēm. Mainījušās paaudzes, mainījusies pilsētvide un ainava, bet kā nemainīga vērtība palikusi piederības sajūta savām saknēm un savām mājām.
Ieraksti meklēto