OTTO (GUSTAVS) DREIMANIS

Dreimaņa dzimtas saknes meklējamas Drustu muižā jau ap 1720. gadu. Savukārt Otto dzīves gājums aizsākās Abrenē,  bet tad ceļš veda atpakaļ uz mājām – Latviju.

1884. gadā Jēkabs Dreimanis un Māle Mausle salaulājās Lauru draudzes baznīcā. Viņu ģimenē piedzima trīs dēli: Otto, Alfrēds un Jēkabs. Otto šūpulis kārts 1894. gada 29. februārī Pleskavas guberņas Kačanovas (no 1925. gada Abrenes apriņķa Kacēnu) pagasta Dreimaņu sādžā, bet pašaizliedzīgais dzīves gājums veda tālāk un tad atpakaļ uz dzimto Latviju – Alūksni un Valku.  

1910. gados jaunietis uzsāka darbu dzelzceļa nozarē, taču drīz vien, nozīmīgu vēsturisko un politisko norišu virpulī ierauts, pēc dienesta strēlnieku pulkā, kur ieņēma vecākā apakšvirsnieka pakāpi, viņš iestājās Imantas pulka vienībā. Par Otto iestāšanos pulkā un dienesta gaitām detalizētu ziņu  pagaidām nav, vien fotogrāfijas, no kurām pretī veras stalts, drosmīgs jauneklis formastērpā ar spožu Imantas pulka nozīmīti pie krūtīm. Savukārt par pulka darbību var lasīt dažādos vēstures aprakstos, kuri vēsta, ka Imantas pulks bija latviešu nacionālā karaspēka vienība Tālajos Austrumos Krievijas pilsoņu kara laikā no 1918. līdz 1920. gadam. Tolaik Sibīrijā un Tālajos Austrumos dzīvoja liels skaits latviešu kolonistu, bēgļu, kā arī daļa latviešu strēlnieku, kuri pēc demobilizācijas nevēlējās dienēt Sarkanajā armijā un iesaistīties Krievijas pilsoņu karā. Sibīrijā un Urālos darbojās Sibīrijas un Urālu Latviešu pagaidu nacionālā padome, kā arī Tālo Austrumu latviešu konferencē ievēlētais Latviešu Centrālais Birojs. 1919. gada aprīlī abām organizācijām apvienojoties, izveidojās Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālā padome. Minētajās organizācijās darbojās kara nodaļas, kuru uzdevums bija latviešu nacionālas karaspēka vienības formēšana, kas būtu autonoma un pakļauta tikai Sabiedroto valstu militārajām misijām Sibīrijā, pasargājot latviešu karavīrus no mobilizācijas gan lielinieku, gan pretlielinieku  armijās. Šo vēsturisko norišu iespaidā 1918. gada rudenī aizsākās Imantas pulka formēšana. Sākotnēji Imantas pulka darbības oficiālais mērķis bija Latvijas atbrīvošana no vācu okupācijas karaspēka. Savukārt pēc Vācijas kapitulācijas un Latvijas valsts proklamēšanas pulka uzdevums bija cīņa  sadarbībā ar Sabiedrotajiem, Latvijas robežu aizsardzība un kārtības uzturēšana.

Jaundibinātā pulka pirmais komandieris bija 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka bataljona komandieris pulkvedis Jānis Kurelis. 1919. gada  decembrī Imantas pulkā bija 74 virsnieki, 1114 kareivji un instruktori, 1920. gada martā - 90 virsnieki un kara ierēdņi, 765 instruktori un kareivji, 2 bataljoni, instruktoru komanda, sanitāru nodaļa, ložmetēju, jātnieku, izlūku un sakaru komandas, orķestris, saimniecības nodaļa un rezerve. Kareivju sagatavošana notika latviski. Imantas pulka apgādi un apbruņošanu uzņēmās Francijas militārā misija. Pulka karavīri pildīja franču un viņu sabiedroto uzdotos pienākumus: garnizona dienestu Vladivostokā, sargāja, pavadīja un izkrāva kara materiālu transportus, kopā ar angļiem, amerikāņiem, čehiem, serbiem, francūžiem, itāļiem un japāņiem gāja starptautiskās milicijas patruļās.

Viņu uniforma sastāvēja no vasaras frenča un galifē biksēm, šūtām no plāna japāņu audekla. Galvā cepures ar sarkanbaltsarkanas krāsas lentīti kokardes vietā. Kājās dzelteni puszābaki, apakšstilbi notīti ar adītiem dzeltenas krāsas autiem. Frencim uz pleciem bija šauri uzpleči, uz kuriem šķērsām piestiprināta šaura, izliekta kapara plāksnīte ar uzrakstu “Latvija”. Uz frenča kreisās piedurknes bija izšūts tādas pat drēbes vairogs, pēc kura bija redzams, pie kādas karaspēka daļas kareivis pieder un kāda ir viņa militārā pakāpe. Tieši tādu – vieglā vasaras frencī, galifē biksēs, fotogrāfijas redzams arī Otto. 

Nostabilizējoties politiskajai situācijai, 1920. gada sākumā, tika organizēta Imantas pulka pārvešana uz Latviju. Arī Otto devās uz dzimteni. Par viņa un pulka mājupceļu liecības sniedz fotogrāfijas, pastkartes un atmiņas. Tās vēsta par ceļā apmeklētām eksotiskām zemēm un tur gūtajiem iespaidiem. Mājupceļā no Tālajiem Austrumiem pirmā pietura kuģiem bija Honkonga, nākamā - Singapūra, tad Kolombo osta Ceilonā. Tālāk kuģis devās no Indijas okeāna uz Suecas kanālu pa Sarkano jūru - Gibraltārs, Biskajas līcis un Lamanša kanāls, no kura tālāk transports devās uz Ziemeļjūru un tad Baltijas jūru. 

Jāatzīmē, ka pulka pārvešana uz Latviju notika trīs grupās:

1920. gada 25. februārī no Vladivostokas ar tvaikoni “Gweneth” zem britu karoga uz Dzimteni izbrauca 32 virsnieki un 255 kareivji (kurus vēlāk Danciga pārsēdināja uz tvaikoņa “Pomona”). Šī grupa Latvijā ieradās 1920. gada 5. jūnijā. Nozīmīgi, ka uz kuģa “Gweneth” izdeva ar roku rakstītu žurnālu “Kaija”, kura numuri tika dēvēti par skrējieniem. 

1920. gada 23. martā no Vladivostokas ar tvaikoni “Dania” zem britu karoga izbrauca 52 virsnieki un 413 strēlnieki, kā arī civilpersonas, kopā aptuveni 900 cilvēku. Šī grupa Latvijā ieradās 21. jūnijā.

1920. gada jūnijā ceļā devās pēdējie 15 Imantas pulka karavīri. Latvijā ar tvaikoni “Brandenburg” viņi ieradās 3. oktobrī. 

Imantas pulka karavīru sajūtas, atgriežoties dzimtenē, spilgti raksturo arī 1928. gada laikraksts “Latvju Kareivis”, kurā teikts: “Kas reiz ticējuši tēvzemei un savas tautas nākotnei visdrūmākās un nebaltās dienās, tie izjuta un mūžam neaizmirsīs Latvijas spožās saules lēktu. Viņi zina, ka nekāds visskaistākais sapnis nevarēja līdzināties šai tiešamībai. Viņpus Āzijai, pie Lielā Klusā okeāna ar bijušo jūrnieku, tautieti mēs reiz fantazējām, kā iegādāties nelielu zēģelnieku, vai kaut kādu “Noasa šķirstu”, lai uzsāktu tālo ceļojumu uz Latviju. Tas bija tikai sapnis. Dažus mēnešus vēlāk bijām jau ceļā, un ne zēģelniekā, bet tvaikonī, un veda mūs angļu jūrnieki. Honkonga, Singapūra, Ceilona, Sueca, Gibraltāra, Anglija- par to mēs nebijām vēl pat sapņojuši, bet tā bija tiešamība. Pēc 3 mēnešiem sasniedzām laimes ostu, savu svētāko sapni un skaistāko tiešamību- Latviju. Latvija, tu mūsu svētais brīnums! Kā sapnis tu veidojies mums Tīreļa purvos un Nāves salā, kā neatņemama cerība tu paliki mums ejot svešniecības gaitās un caur Sibīrijas taigām. Dzīves tiešamībā tevi iznesa tavi dēli Ventas un Daugavas krastos, Vidzemes un Latgales laukos. Ar smaidu uz lūpām mēs sveicam tevi, Brīvā Latvija! Acis apmiglojas skatam slīdēt pār dzimtenes ārēm un sirds liegi ietrīsas, sperot soļus uz Latvijas zemes. Ak dzīve, cik esi tu skaista, un brīvība tevi mūžam gribam mīlēt!” 

Pēc atgriešanās Latvijā 1920. gada 1. augustā, pulks tika izformēts. Daļu karavīru demobilizēja vai ieskaitīja citās karaspēka daļās, bet pārējos nosūtīja uz Latgales fronti. 

Pēc ierāšanās Latvijā Otto atgriezās Alūksnes pusē, un tas ir likumsakarīgi, jo Imantas pulka mērķis pēc atgriešanās dzimtenē bija robežas aizsardzība. 

1920. gadu 2. pusē Otto dzīvoja Liepnas pagasta “Čistigos”, kur viņam piederēja pienotava. Pirmās Latvijas Republikas laikā, patriotisko jūtu vadīts, Otto joprojām savu dzīvi saistīja ar militāro jomu, un aktīvi darbojās aizsargos. 

1927. gadā Otto Alūksnes baznīcā salaulājās ar Annu Poli, kuras dzimta nāk no Valkas novada Ērģemes “Lejaskukriem”. 

Anna, nacionālās pašapziņas un radošu jūtu vadīta, jaunības gados, ap 1923. gadu, bija viena no aktīvām gaidām, kā liecība iemūžināta ģimenes fotogrāfijās. 

Sešu gadu laikā līdz 1936. gadam Otto strādāja Latvijas dzelzceļā Latgales, Kurzemes un Vidzemes līnijās: Jēkabpils, Rēzeknes, Vaiņodes, Priekules, Mežvidu, Ludzas. Jaunās ģimenes stāsts ir iemūžināts vēstulēs-pastkartēs no Latvijas novadiem, kuros strādājis Otto.

Dreimaņu ģimene dzīves gaitas uzsāka Pededzes pagastā, bet 1930. gadu beigās  tā nolēma pārcelties uz Valkas novadu un vēlāk uz Rīgu, kur viņiem piedzima dēls Egils.

Par Otto un Annu savās atmiņās dalījās viņu mazmeita Baiba Dreimane: “No saviem vecvecākiem esmu mantojusi mīlestību uz dabu, dzimto zemi, zinātkāri, mērķtiecību, un izturību. Otto bija arī aizrautīgs un talantīgs agronoms. Savos divos dārziņos (viens no tiem bija vecākajos Rīgas mazdārziņos Lapiņkolonijā) veidoja jaunas vīnogu, kā arī  bumbieru un plūmju šķirnes, tās krustojot. Savukārt Anna bija ļoti strādīga, lieliska  puķkope, sabiedriska un dāsna. Esmu pārmantojusi Omītes kaislību uz mākslu, literatūru un mūziku. Jau kopš bērnības par mūsu tradīciju kļuva operas un teātra izrāžu apmeklējumi, ģimenē daudz lasījām grāmatas, devāmies pārgājienos iepazīt Latviju.

Pāris gadus pirms uzsākot skolas gaitas, es dzīvoju pie saviem vecvecākiem Rīgas centrā un daudz laika pavadīju ar savu mīļo Opi. Mans mīļais vecaistēvs man bija pirmais skolotājs – mācīja ģeogrāfiju, stāstīja par tālām eksotiskām zemē; Ēģipti, Šrilanku u.c. Mums bija daudz šo zemju pastkartiņu. Mācījāmies arī par putniem un augiem, kopā gatavojām kaņepju sviestu, vakariņas. Tās man ir īpaši mīļas atmiņas.

Pateicoties viņa enerģijai un ārienei vecumdienās, Otto dejoja senioru tautisko deju kolektīvā un bija pirmajā līnijā, smaidīgs un galants kungs! Vecaistēvs bija arī kaislīgs fotogrāfs, viņš iemūžināja mūsu ģimenes gaitas daudzās fotogrāfijās.

Vēl viens zīmīgs dzīves posms bija 1960. gados, kad Otto kā portretu modelis jauniem māksliniekiem strādāja Latvijas Mākslas Akadēmijā. Man ir saglabājušās vairākas gleznas akvarelī, grafikā un eļļā. Pateicoties īpašajai ārienei, viņš bija modelis arī dažu vecmeistaru mākslas darbu restaurācijas un kopiju veidošanā, kuru veica jaunie mākslinieki, piemēram, K. Hūna “Veča galva”.

Es dažreiz mēdzu pavadīt Opi uz šiem mākslas seansiem, un pacietīgi gaidīju viņu akadēmijā. Vēl tagad man spilgtā atmiņā palikusi ģipša un krāsu smarža no tiem laikiem. Un pēc tam mēs priecīgi, kā pēc labi padarīta darba, atkal varējām pastaigāties pa skaistajiem Rīgas parkiem un es turpināju kaut ko jaunu iemācīties... 

Otto man bija īsta vīrieša etalons - gudrs, dzīvespriecīgs optimists, sabiedrisks, gara, slaida auguma, spēcīgs un skaists līdz sirmam vecumam, 77 gadiem, kad aizgāja mūžībā... Visai vectēva dzīvei caurvijas viņa arhīvā rakstītā atziņa, kuru savulaik teicis kāds ievērojams rakstnieks: “Cilvēkā visam jābūt skaistam – gan sejai, gan apģērbam, gan dvēselei un domām.”.”

Gluži kā imantiešu simbola, kaijas, lidojums uz dzimteni - drosmīgs,  uzticams, nenogurstošs un gaišs - ir bijis arī Otto Dreimanis un viņa dzīves gājums.

“No zilās miglas drīz iznirs sengaidītie dzimtenes krasti. Kuģis ar mums iet pēdējo gājienu. Līdz ar to uzticīgā kaija, kura nenogurdama mūs pavada no pašiem Sibīrijas sniegiem, skrien pēdējo skrējienu. (..)  lai mūs drošinātu, jo kad jūrā ierauga kaiju, sirds iepukstas priekā, vairojas - zeme ir tuvu, - drīz sasniegsim mērķi, atkratīsimies no bezdibeņa varas, kurā mēs jūtamies mazi un vārgi. Mūsu iedomu Kaija bija mirdzoši balta. Spēji tā cilāja savus lielos spārnus, laizdamās mums pa priekšu pāri okeāniem un jūrām cauri miglām un vētrām uz tālo, neredzamo mērķi.” (Fragments no žurnāla “Kaija: Imantas pulka strēlnieku žurnāla”)

Atsauces:

Baibas Dreimanes atmiņas.

Līga Krīgere. “Imantas pulks: formēšana un garnizona dienests Vladivostokā. 1918. – 1920.”

Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920 : Enciklopēdija - Preses nams: Rīga, 1999., 129. lpp.

Kaija: Imantas pulka strēlnieku žurnāls. – 1920. – 1. skrējiens.

Kaija: Imantas pulka strēlnieku žurnāls. – Rīga, 1922. - 182 lpp.

Štrauhs K. Imantas pulka piemiņai // Kaija. – 1921. – 6. skrējiens

Dzilna J. Dzimtenē // Kaija. – 1921. – 6. skrējiens.

Krēsliņš U. Aktīvais nacionālisms Latvijā, 1922–1934. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2005. – 319 lpp.

Kursietis V. Imantas pulks. // Tēvijas Sargs, 1996, marts.

Imantas pulka atgriešanās Latvijā. // Latvijas Sargs., Nr.140., 26.06.1920., 1. lpp.