Siguldas iela 4. Jāņa Zībiņa māja
Siguldas iela 4. Jāņa Zībiņa māja.
Ēka Siguldas ielā 4 celta 1930. gados un savulaik zināma kā skolotāja un rosīga sabiedriskā darbinieka Jāņa Zībiņa māja.
Jānis Zībiņš dzimis 1876. gada 27. martā Adulienas pagasta “Zeltakalnos” kā zemtura dēls. Pēc Adulienas ministrijas skolas beigšanas iestājies Pleskavas skolotāju seminārā, kuru beidzis kā kroņa stipendiāts. Pirmā J. Zībiņa darba vieta bijusi Odzienas pagasta skola. Vēlāk viņš strādājis par skolas pārzini Ziemera Kaktiņu skolā, ar 1900. gadu - Šļukuma Neibeizera ministrijas skolā, bet no 1919. līdz pat pensijas gadiem bijis Bejas pagasta pamatskolas pārzinis.
J. Zībiņš allaž aktīvi piedalījies savas apkārtnes kultūras dzīvē, vislielāko vērību veltīdams koru mākslai. No 1901. gada viņš vadījis Alūksnes mūzikas un mākslas biedrību. Savulaik aktīvi sadarbojies ar Malienas novada diriģentiem, bijis personīgi pazīstams ar tā laika komponistiem un mūziķiem: J. Vītolu, E. Melngalvi, J. Zālīti. Bez skolas vadīšanas un skolotāja darba visu pārējo laiku veltījis sabiedriskajam darbam. Viņš bieži tika aicināts kristīt bērnus, izvadīt aizsaulē aizgājušos, arī iesvētīt jaunuzceltās mājas. Bejas pagastā J. Zībiņš noorganizējis kori. Semināra laikā viņš arī apguvis klavieru, ērģeļu un vijoles spēli. Liela nozīme tuvākās apkārtnes kultūras dzīvē bijusi J. Zībiņa lugām, kuru iestudēšanā viņš visu veicis pats, vienlaikus būdams gan režisors, gan scenogrāfs, gan arī apgaismotājs.
Alūksnes muzeja pētniecības materiālos pieejamas J. Zībiņa meitu Maigas un Vijas atmiņas, kurās vēstīts: “1938. gadā mūsu tēvs aizgāja pensijā un pārcēlās uz dzīvi Alūksnē. Vēl Bejā strādādams, tēvs uzcēla māju Siguldas ielā 4. Šo māju celdams, viņš domāja par savām meitām, lai katrai būtu savs dzīvoklis. Liktenīgs bija 1937. gada pavasaris, kad saslima mammīte. Viņa vairs neatlaba un 1938. gada 30. oktobrī aizmiga mūžīgā miegā. Viņa tā gribēja dzīvot jaunajā Alūksnes mājā, vienīgi vasarās pa laikam kādas dienas tur pabija. Paps jau agrāk bija augļu kokus un ogulājus iestādījis. 1940. gada ziema bija ļoti barga, daudzi kociņi stipro salu neizturēja.
Dzīve kļuva aizvien trauksmaināka, Latvijā ienāca krievi. Kādu laiku mūsu mājā dzīvoja krievu virsnieki. Tad sekoja karš un vāciešu valdīšanas laiks, un arī viņi apmetās mūsu mājā. Tēvs politiskajā dzīvē nemaisījās, bet domāja tikai, kā izdzīvot un mūs izvadāt skolā. Bēgļu gaitas mūs visus aizveda no mājām prom, tēvs palika viens. Grūtas viņam bija dienas mūža novakarē, jo nonāca svešu ļaužu pajumtē. Tie par viņu nerūpējās, un 1944. gada februārī, neaprūpēts, viņš aizgāja aizsaulē. Kad mēs atgriezāmies no bēgļu gaitām, tēvs jau bija kapu kalniņā, bet mājā sveši iemītnieki, līdz ar to zaudējām visu. Padomju vara māju atsavināja.”
Sākoties padomju okupācijai, Siguldas iela, atbilstoši ideoloģijai, pārdēvēta par Sarkanarmijas ielu, un ēkā iekārtoti 4 dzīvokļi. Padomju presē var lasīt atzinīgus vārdus par to, ka “šīs mājas īrnieki pratuši gaumīgi izplānot mājas apkārtni, iestādījuši puķes un košuma krūmus. (..) Ja tikai labi grib, tad visi mājas iemītnieki var atrast kopīgu valodu”.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas (1992. gadā) īpašums denacionalizēts. Šobrīd ēka ir privātīpašums, tai ir divi īpašnieki, un tā kalpo kā dzīvojamā māja.
Ieraksti meklēto