ALBERTS GRĪVNIEKS

Klāt maijs – mēnesis, kad Alūksnes parkos krāšņas dejas sāk Alberta un Alvita Grīvnieku meistarotās strūklakas. Gadu gadiem tās priecējušas alūksniešu un arī pilsētas viesu sirdis. Šodien piemiņu Alūksnē par Albertu Grīvnieku glabā gan strūklakas, gan vējrādītājs ar uzrakstu “Alberts”, kuru viņa kādreizējie kolēģi no komunālo pakalpojumu uzņēmuma “Rūpe” uzstādīja objektā, kur bija aizritējušas daudzas meistara darba dienas. Piemiņu glabā arī dēls Alvits Grīvnieks, kurš ir mantojis tēva mīlestību pret strūklakām un ir tehniskais autors 2002. gada augustā Alūksnē atklātajām atjaunotajām un ar gaismas efektiem papildinātajām strūklakām.  
 “Cilvēka mūžs ir kā smilšu pulkstenis. Krīt smilšu grauds – dzīves stunda. Pelēks grauds, mirdzošs grauds. Vienam vairāk, citam mazāk. Stunda savā labā vai līdzcilvēka labā? Komunālo uzņēmumu kombināta ūdensvadu meistars Alberts Grīvnieks. Alūksnieši viņu sauc par Ūdensvīru,” tā pirms vairāk nekā 30 gadiem rakstīja vietējais laikraksts par Albertu Grīvnieku – Alūksnes pilsētas ūdensvada pamatlicēju. Atmiņās viņš paliks arī kā četru Alūksnes strūklaku meistars.
Alberts Grīvnieks dzimis 1917. gada 10. martā Aiviekstes pagastā, lauksaimnieku ģimenē. 1939. gadā beidzis Daugavpils dzelzceļa tehnikumu, tad iesaukts dienestā Latvijas armijā, kur pabeidzis virsnieka vietnieku kursus. 1941. gadā demobilizējies un sācis strādāt Krustpils dzelzceļa depo.1945. gada 10. martā, viņa dzimšanas dienā, darba vietā arestēts un izsūtīts uz Magadanas apgabalu. Pamatojums - kaimiņa ziņojums padomju varas drošības iestādēm, ka Alberts Grīvnieks darba vietā apsargā krievu karagūstekņus.
Divpadsmit gadi tika pavadīti ieslodzījumā, strādājot smagos apstākļos šahtās. Latvijā viņš atgriezās 1957. gada 13. janvārī. Sešpadsmit gadus Albertu mājās pārnākam gaidīja viņa izredzētā Līga. 1957. gada 8. februārī abi salaulājās, 1958. gada 14. janvārī piedzima dēls Alvits, kurš atminas stāstu par vecāku iepazīšanos. Viņa tēvs, dodoties dienesta gaitās, pļavā ieraudzījis skaistu meiteni, kura ganījusi kazas. Meitene tik ļoti iepatikusies, ka nolēmis viņu uzrunāt. Tā abu likteņi savijušies uz mūžu.
 Dzīvē Albertam Grīvniekam allaž svarīga bijusi ticība. Dievs viņu sargājis Kolimas barakās, kad ārā gaisa temperatūra nokritusies līdz mīnus 55 grādiem, kā arī šahtās, kad uz galvas uzkritusi klints šķautne, ielaužot ķiveri, taču nesadragājot galvaskausu. Viss viņa mūža darbs tika veltīts Dievam un cilvēkiem.
No 1958. gada Alberts Grīvnieks sācis strādāt Alūksnes komunālo uzņēmumu kombinātā, veicot dažādus darbus. Sākotnēji vairākus gadus viņš bijis zirgu puisis, veidojis arī afišu stabus, vēlāk kļuvis par ūdensvada meistaru. Pēc viņa iniciatīvas Alūksnē tika uzsākta ūdensvada izbūve, kā arī izstrādāta hidroforu sistēma un uzbūvēta iekārta ūdens padevei daudzdzīvokļu mājās, kas kalpoja līdz brīdim, kad tika uzbūvēts Jāņkalniņa ūdenstornis. Ne katram bija zināms ūdens ceļš no zemes dzīlēm, ne katram bija pa spēkam tas, ko ar savu darba mīlestību paveicis Alberts Grīvnieks – to atzina daudzi viņa laikabiedri. “Ūdenim viņš ir palicis uzticīgs visus šos gadus. Iesākums nebija no vieglajiem. Bija jāmeklē aparatūra, jāmeklē darba biedri, atbalsts no vadības. No kā un kādā veidā tika veidota aparatūra, kura darbojās Jāņkalniņā? Meklēdams materiālus, viņš pētīja izmesto lūžņu kaudzes. Pulsējošas, precīzi darboties spējīgas iekārtas bija jārada no nekā.(..) Bet ar katliem gāja jau grūtāk. Bija ieplānots radīt tādu spiedienu, kas ūdeni novadītu līdz attālākām vietām. Beidzot, pēc lūgumiem un meklēšanas katli tika atrasti. Bet kādā stāvoklī? Tādi, ar kuriem vests amonjaks, bet pēc tam cements. Uzslāņojums bija jānokaļ. Pēc šī darba viņš iemantoja bronhītu. Kad šī aparatūra bija uzstādīta un darbojās ar pulksteņa precizitāti, izbrauca no Rīgas uz Alūksni speciālistu komisijas, lai pārliecinātos, ko spēj cilvēka rokas, zināšanas un darba mīlestība. Atzina, ka paveikts apbrīnas cienīgs darbs,” tā par Albertu Grīvnieka darbu un ieguldījumu pilsētas labā rakstīja Pēteris Remicāns “Malienas Ziņām” 1990. gada 28. maijā, aicinot pilsētas Ūdensvīru iecelt par Alūksnes Goda pilsoni.
Savos 37 darba gados Alberts Grīvnieks bija novērsis vairāk nekā 100 avārijas un ierīkojis 170 atvadus no centrālā ūdensvada. 1970-jos gados, kad parādījās polietilēna caurules, viņš radīja jaunus polietilēna un metāla cauruļu savienojuma paņēmienus. Ne reizi šajos gados viņam nebija izdevies izmantot atvaļinājumu. Savulaik pats Alberts Grīvnieks atzina, ka par trim ceturtdaļām, ko viņš dzīvē paveicis, pateicība pienākas sievai Līgai, ar kuru kopā tika dedzinātas sveces kontrolakās vai rakumos un laboti ūdensvadi, lai nākamajā dienā cilvēkiem būtu ūdens.
 Nenovērtējams Alberta Grīvnieka ieguldījums pilsētas labā bija viņa veidotās strūklakas, ar kurām lepojās ikviens alūksnietis. Divas no tām 1974. gadā pēc tēlnieces Rutas Sviles projekta tika atklātas pilsētas parkā, vēl divas 1980-jos gados – pie Alūksnes ezera un ezerā. Darba kārtība tika savesta arī mazā strūklaka pils parkā un strūklaka pie autoostas iepretim universālveikalam “Alūksne”.
Strūklakas bija Alberta Grīvnieka aizraušanās. Tās vienmēr tika uzturētas, rūpīgi uzraudzītas, apgādātas ar ūdeni, labotas un arī pilnveidotas. Sagaidot Alūksnes 700 gadi, trīs strūklakām tika izveidotas jaunas galviņas, lai ūdens rotaļas kļūtu vēl daudzveidīgākas, sākoties pirmajam salam, bija jārūpējas par to mehānismiem: “Jāpaspēj izņemt strūklaku mehānismus no pilsētas dīķiem un ezera. Ierīces paša izdomātas un izgatavotas. Doma tirdījusi gadiem ilgi, mirkstot kontrolakās, naktīs nomoda brīžos. Strūklakas dāvināju savai Alūksnei, alūksniešiem,” tā Alberts Grīvnieks kādā no 1984. gada “Oktobra Karoga” numuriem.
 “Dāvināt nozīmē iegūt garīgu bagātību un tuvāko labvēlību,” lai šie Alberta Grīvnieka vārdi ir pamudinājums ikvienam no mums veikt labos darbus līdzcilvēku un savas pilsētas labā!