Alūksnes mežrūpniecības saimniecības skuju miltu cehs. Tālavas iela 15
Alūksnes mežrūpniecības saimniecības skuju miltu cehs. Tālavas iela 15.
1961. gada maijā Tālavas ielas galā, kur kādreiz atradās mazdārziņi, Alūksnes mežrūpniecības saimniecības celtnieki J. Rēdera un V. Irbes vadībā pabeidza kādas ēkas būvdarbus. Kā vēsta vietējās periodikas slejas - MRS ļaudis to lepni sauc par skuju miltu cehu. Tolaik šāds cehs valstī bija tikai trešais, tādējādi tā būvniecība radīja zināmas grūtības, proti, nācās izlabot iepriekšējo cehu trūkumus, bija jāmeklē jauni ceļi būvniecībā, kā arī iekārtu montāžā. Sadarbojoties ar Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu institūtu, skuju miltu cehā tika ieviesti visjaunākie zinātnes un tehnikas sasniegumi. Piemēram, ja agrāk zarus līdz ar skujām mežā sadedzināja, jo uzskatīja kā atkritumus un nekam nederīgu meža produkciju, tad turpmāk no šīm skujām izgatavoja lauksaimniecībā nepieciešamos skuju vitamīnu miltus. Ieskatu skuju ceha darbībā 1961. gada 27. maija laikrakstā “Padomju Alūksnes” slejās sniedz Alūksnes MRS vecākais inženieris L. Jēkabsons: “Pati vērtīgākā šo miltu sastāvdaļa ir karotīns. Bez tam skujās ir ļoti daudz C, E, K, P un dažu B grupas vitamīnu, kā arī fitoncīdi. Mikroelementi dzelzs, varš, kalcijs, fosfors un kobalts dzīvnieku organismam ir viegli uzņēmumu savienojumu veidā. Šos miltus izlieto arī kā izejmateriālu vairāku vērtīgu ķīmisku un medicīnas preparātu rūpniecībā, izgatavo skuju ekstraktu. No meža atvestos svaigos egļu zarus cehā speciāla ierīce, atskujotājs, atbrīvo no skujām. Ejot cauri veselai sietu sistēmai un vairākām vertikālām kolonām, 8 - 30 sekundēs skujas pie 350-400 grādu temperatūras izžāvē pilnīgi sausas. Šāds žāvēšanas ātrums vajadzīgs, lai nezustu vērtīgie vitamīni un mikroelementi. Skuju transports žāvēšanas procesā un vēlāk notiek pneimatiski ar augstspiediena ventilatora palīdzību. Pēc dažām sekundēm ēkas otrā stāvā pie “zābaka”, kādu esam paraduši redzēt dzirnavās, jau maisā birst milti, tikai ne balti, bet gaiši zaļi, aromātiski, vitamīniem bagāti. Ceha darbs pilnīgi mehanizēts. To apkalpo tikai 3 cilvēki. Lietderīgi tiek izmantots arī dūmgāzu siltums, kas paliek pēc miltu ražošanas. Tas noderīgs zāģmateriālu žāvēšanai blakus esošajā galdniecībā. Tādā veidā ekonomiski izdevīgi apvienotas divas MRS palīgnozares. Ceha būves izmaksa sasniedz 40 tūkstošus rubļu, bet tas atmaksāsies gada laikā. Un kur vēl paliek tas rubļos neizsakāmais efekts, ko iegūst mūsu lauksaimniecība!” Vēl citā periodikas izdevumā var lasīt par sekmīgiem Alūksnes mežrūpniecības saimniecības skuju miltu ceha strādnieku darba radītājiem, norādot, ka “lopkopju vajadzībām viņi katru dienu ražo 600-700 kilogramus miltu, turpretim plānā paredzēti tikai 500 kilogrami”.
1970. gados tonna skuju vitamīnu miltu maksāja 190 rubļu. Tos piegādāja ne tikai vietējiem patērētājiem, bet arī Latvijas PSR Sagādes ministrijas Valmieras labības produktu kombinātam, kur skuju miltus izmantoja kā piedevu lopkopībai un putnkopībai paredzētās kombinē tās lopbarības ražošanai.
Līdz ar padomju sistēmas sabrukumu, mainījās arī ēkas funkcijas un izmantošana. Mūsdienās ēka ir privātīpašums, un tajā atrodas automobiļu remontdarbnīca.
Ieraksti meklēto