ARVĪDS GRĪBNERS

Vēl līdz 26. jūlijam Alūksnes muzejā skatāma mūsu novadnieku, glezniecības vecmeistaru gleznu izstāde "Novadnieki iedvesmo". Mākslas darbu vidū arī Arvīda Grībnera gleznotais Lūcijas Sāgamežas Nāgeles portrets. Vēl daudz sapņu, cerību un mērķu talantīgajam māksliniekam bija jāsasniedz, diemžēl pāragri pārrāvās viņa mūžs.
Arvīds Grībners dzimis 1907. gada 13. decembrī Ilzenes pagastā Matisa un Otīlijas Grībneru ģimenē. Viņa tēvs pēc tautības bija vācietis.

Arvīds pamatizglītību ieguva Ilzenes pagasta 6. klasīgajā pamatskolā, pēc tam vienu gadu mācījās daiļkrāsošanu pie gleznotāja Saukuma Rīgas pilsētas amatniecības skolā.
Tālāk izglītība iegūta Alūksnes vidusskolā, kuru viņš beidza 1930. gadā. Gatavības apliecības norakstā norādīts, ka Alūksnes vidusskolā Arvīds mācījās tikai vienu gadu. Viņa sekmes lielākoties bija labas vai viduvējas, savukārt zīmēšanā un dziedāšanā veicās teicami. Jāatzīmē, ka vidusskolas laikā Arvīdam jau bija 23 gadi, tādēļ pašam bija jādomā par iztikas nodrošināšanu, vasarās strādājot par būvstrādnieku. 1930. gadā Arvīds dienēja Latvijas armijas bruņoto vilcienu pulkā Rīgā. Pēc dienesta beigām viņš atgriezās Alūksnē un sāka strādāt slimnīcā par sanitāru.

Iesvētes mācībās Arvīds iepazinās ar Ēriku Blūmu, apprecējās. Dzīvē ienāca skaista mīlestība. 1937. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā, Arvīds uzsāka darbu kantorī. 1939. gadā viņiem piedzima meita Maija. Arvīds ļoti mīlēja savu sievu un meitiņu. Liela mīlestība, darbs, lai nodrošinātu ģimenei iztiku, mākslas aicinājums un tuberkuloze - sirdi plosoša kombinācija. No iesaistīšanās karadarbībā Arvīds bija atbrīvots, ģimene atgriezās Alūksnē. 1942.- 1944. gadā Arvīds studēja Tērbatas augstākajā mākslas skolā “Pallas”, kur ar labām sekmēm viņš beidza divus kursus. Tāpat kā vidusskolas gados, arī studiju laikā iztika tika pelnīta vasaras periodā, laikā, kad lekcijas nenotika. Arvīds centās sabalansēt visas dzīves jomas, bet kara gados veselības stāvoklis krietni pasliktinājās.  Sapnis nopietni nodarboties ar mākslu mudināja neatkāpties - 1945. gadā Arvīds rakstīja iesniegumu Mākslas akadēmijai ar lūgumu pielaist viņu pie pārbaudījumiem uz akadēmijas III kursu, pamatojoties uz to, ka ir beidzis Tērbatas mākslas skolas “Pallas” II kursus. Tomēr lūgums netika atbalstīts (vācu laikā iegūta izglītība Igaunijā), 1945. gada oktobrī viņam nācās uzsākt studijas I kursā. Arvīds bija talantīgs students, mācībās viņam veicās lieliski, grūti bija ar iztikas līdzekļiem, veselību, atšķirtību no sievas un meitiņas. 1945. gada novembrī ārstu komisijas lēmumā par veselības stāvokli norādīts – “abu plaušu tuberkuloze. Kreisā plauša gāzēta, sirds novilkta pa kreisi.” No vingrošanas – atbrīvojums.

Arvīds bija ļoti talantīgs mākslinieks, arī radoša un daudzpusīga personība, domubiedru iedvesmas avots un virzītājspēks garīgajā un mākslinieciskajā izaugsmē. Brīvajos brīžos viņš gleznoja portretus un ainavas, lasīja dzeju, labi dziedāja, spēlēja ģitāru, klavieres un vijoli. Kā personība Arvīds bija ar dziļu dvēseli, viņam piemita laba humora izjūta. Arvīda draugu lokā bija mākslinieks Teodors Paulovics, teologs un gleznotājs Miervaldis Ķemers. Bieži vien Alūksnē viņš ciemojās pie kurpnieka un brīvmākslinieka Oskara Bērziņa. Bērziņa mājā Pils ielā 26 allaž kopā pulcējās arī citi mākslinieki un domubiedri: Jūlijs Krastiņš, Aleksandrs Šutka, Fridrihs Merī, Jānis Selga, Indulis Purens, Arvīds Zābers, kuri, debatēja par mākslu, rīkoja izstādes. Dzīvojot Rīgā, māksliniekam nozīmīgu atbalstu sniedza sievas radinieku Gravu ģimene, izveidojās draudzība ar jauno ārsti Terēzi Segliņu, kura centās stiprināt Arvīdu.

Spilgtās atmiņās Arvīds palicis dzejniecei Lūcijai Sāgamežai Nāgelei, kura pēckara gados īrēja istabiņu pie savas tantes Bertas Pakalnes Pils ielā 15b, Alūksnē: “Toreiz šīs mājas visu apakšējo stāvu apdzīvoja mana tante ar savu vīru, viņas māsa Ženija Blūma ar meitu Ēriku un viņas vīru gleznotāju Arvīdu Grībneru. Gleznotāja ģimenē savukārt bija maza meitiņa Maija. Cik atceros, tad rudenī un ziemas daļā līdz Jaungadam Grībners tikai dažas reizes parādījās mājās, jo toreiz viņš vēl mācījās, manuprāt, Mākslas Akadēmijā Rīgā, bet ar janvāri 1946. gada Grībners dzīvoja mājās, jo viņš bija ļoti slims. Arvīds Grībners bija ļoti simpātisks kā cilvēks un arī kā vīrietis. Slaids, ļoti trausls gaišmatis ar bezgala skumjām acīm. Ļoti kluss, mierīgs un dziļi sevī noslēdzies cilvēks. Mazrunīgs. It kā dzīves aizlauzts, it kā koks, kuru būtu skārusi zibens šautra. Ar maigu, lēnu balsi, kādas dziļas, apslēptas sāpes apgarots. Man prātā viņa rokas – tādas brīnumainas un baltas, ar slaidiem, gariem pirkstiem. (..) Es ļoti cienīju šo savādo cilvēku un kaut kur dziļi sirdī man bija viņa žēl, jo es neapzināti jutu, ka ne jau tikai briesmīgā slimība, bet, ka viņš ir ļoti vientuļš, nesaprasts. (..) Viņa darbnīca bija saulaina, gaiša istaba ar lieliem logiem. Neatceros, ka būtu redzējusi tur daudzas gleznas. Bija kādas pie sienām, dažas uz molbertiem.(..) Arvīdam Grībneram patika dzeja. Savos nemiera brīžos viņš šad un tad man lūdza noskaitīt kādu dzejoli, jo zināja, ka es arī mīlu dzeju. Klausījās klusēdams, pievēris acis, it kā būdams projām citā pasaulē. Gleznotāja Arvīda Grībnera nāves ziņu saņēmu 1949. gadā, tālu Krievijā, Sredņe-Belajā. Tā bija rūgta un sāpīga, jo latviešu tautai pārāk agri bija zudis jauns un talantīgs gleznotājs.”

1949. gada 2. februārī Arvīda Grībnera mūžs traģiski aprāvās Rīgas pilsētas tuberkulozes slimnīcā. Mūžībā viņu izvadīja mācītājs Miervaldis Ķemers, mākslinieka kapavieta ir Sarkandaugavas Kalna kapos.
Mākslinieka piemiņu šodien Alūksnes muzejā, radu un mākslas cienītāju lokā glabā viņa atstātais mūža sirdsdarbs - gleznas un skices, kurās galvenokārt iemūžināti ziedi, ainavas un portreti. Daudzas gleznas diemžēl pazudušas un gājušas bojā.
Mākslas zinātnieks un Miervalda Ķemera fonda vadītājs Guntis Bērziņš rakstīja: “Reižu reizēm pārcilājot fotogrāfijas, ieraugu Arvīda Grībnera inteliģento, smalko un labestīgo tēlu- un tad kļūst skumji, kādi lieli un dziļi talanti glezniecībā nepaspēja izteikt sevi mākslā līdz galam.”