ROBERTS ŠLOSS

Šomēnes stāsts par uzņēmēju, linu vērptuves, kokzāģētavas, dzirnavu un elektrostacijas īpašnieku, kā arī rosīgu sabiedrisko darbinieku Alūksnē – Robertu Šlosu.

Roberts Frīdrihs Šloss dzimis 1882. gada 30. novembrī, reģistrēts Gaujienas luterāņu draudzē. Viņa vecāki – Frics Pauls un Marija Elizabete (dzim. Kronberga) audzinājuši sešus bērnus – Paulu Voldemāru, Robertu Frīdrihu, Mariju Zelmu, Jūliju Annu, Karlu Frīdrihu un Elvīru Elizabeti.
20. gs. sākumā Šlosi no barona fon Fītinghofa Alūksnē iegādājušies muižas saimniecības ēkas Dzirnavu ielā 7, kur 1901. gadā atvērts Šlosu uzņēmums. Marijas Zelmas Bērziņas (dzim. Šloss) mazmeita Lilita Branka – Bakajeva stāstījusi, ka “par uzņēmuma pārvaldnieku kļuvis Roberts Frīdrihs Šloss, jo pēc Ministrijas skolas beigšanas vienīgais no brāļiem neturpinājis tālākizglītību. Karls Frīdrihs Pēterburgā studējis teoloģiju, Pauls Voldemārs Pēterburgā apguvis inženierus – elektriķus. Abi brāļi sev bija atraduši turīgas sievas. Karls Frīdrihs - Vulfa meitu, Pauls Voldemārs - Pēterburgas turīga uzņēmēja– Morozova meitu. Tādējādi Alūksnes uzņēmuma vadība palikusi Roberta Frīdriha rokās. Dzirnavu ielā 7 bijis ne tikai Šlosu uzņēmums, bet arī dzīvojamā māja. Turpat apmetusies viņas māte Austra Branka (dzim. Bērziņa), kura strādājusi Šlosa uzņēmumā, bijusi gan rēķinvede, grāmatvede, gan arī vienkārša strādniece - nesusi vērptuvē vilnas maisus un skaitījusi tos. Pateicoties smagajam darbam, vēlāk viņa mantojusi R. Šlosa īpašumus. R. Šloss bijis vēlīgs arī saviem strādniekiem un Miera ielā 4 uzcēlis dzīvojamo māju”.

“Roberts Šloss” bijis pirmskara Alūksnes un apkārtnes lielākais un priekšzīmīgākais rūpniecības uzņēmums, kurā bijušas vilnas un linu vērptuves, kokzāģētava un tvaika dzirnavas, kā arī elektrostacija. Sākotnēji iekārtas darbinājusi 20 ZS lokomobile, bet vēlāk, kad atvērta linu vērptuve, slodze pieaugusi līdz 60 ZS lokomobilēm. 1921. gadā ražotne paplašinājusies un ierīkota elektrostacija, kurai bijusi nepieciešama 125 ZS lokomobile. Periodā no 1911. līdz 1921. gadam uzņēmums stipri cietis no ugunsgrēka, tādēļ veikti uzlabojumi un ieviesta modernāka un jaudīgāka tehnika: darbojies vēl viens „DEUC” sūcgāzes motors 200 ZS; paplašināts elektrotīkls, uzstādīts ģenerators. Ja sākotnēji R. Šloss pastāvīgi nodarbinājis apmēram piecdesmit cilvēku, ziemā astoņdesmit cilvēku, tad 1927. gadā strādājošo skaits pieaudzis līdz simtam. R. Šloss, izkonkurējot A. Ringu un G. Kociņu, noslēdzis līgumu ar Alūksnes pilsētas domi par elektrības piegādi. Tādējādi R. Šlosa uzņēmums bijis vienīgais elektrības ražotājs pilsētā. 1933. gada “Vidzemes Vēstnesis” Nr. 238 iedzīvotājiem ziņojis: “Elektrību ielu un dzīvokļu apgaismošanai un darba spēkam dod Roberta Šlosa elektriskā stacija, kura darbojas teicami un bez traucējumiem. Apgaismošanas tarifs lētāks pret kaimiņu pilsētām – 32 sant. kilov. stunda, bet citviet 40 – 48 sant.” Ļoti svarīgi bijis ievērot visus ekspluatēšanas drošības noteikumus. Kad 1932. gada maijā uzņēmumā no pārkurināta ģeneratora izcēlies ugunsgrēks, pilsētas apgaismošana no tā neesot cietusi.
Robertam Šlosam piederēja arī īpašums Bejā – kokzāģētava, kā arī ūdens dzirnavas malšanai un grūbošanai.

R. Šloss bijis ne tikai veiksmīgs rūpnieks, kura uzņēmums piegādājis elektroenerģiju Alūksnei, bet arī aktīvi iesaistījies sabiedriskajā dzīvē. Viņš bijis viens no Brīvības pieminekļa Alūksnes komitejas vadītājiem, ar kuru iniciatīvu Brīvības pieminekļa celtniecībai Alūksnē savākti 3735,44 lati. No 1921. gada Alūksnes krājaizdevumu sabiedrības priekšsēdētājs, arī Saviesīgās biedrības dibinātājs un priekšnieks, kā arī Mednieku biedrības vadītājs, no 1940. gada 1. janvāra uz 3 gadiem ievēlēts par Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedru. R. Šloss bijis arī gādīgs priekšnieks saviem darbiniekiem, piemēram, ik vasaru rīkojis un apmaksājis ekskursiju, lielajā Uzvaras laukuma talkā viņš katram dāvājis loterijas biļeti, mirušo strādnieku ģimenēm izmaksājis kompensācijas un sedzis bēru izdevumus. L. Branka – Bakajeva: “R. Šloss bijis vienkāršs cilvēks un ļoti rūpējies par saviem līdzcilvēkiem.”

1940. gada rudenī R. Šlosa uzņēmums nacionalizēts. Tā paša gada decembrī sekojusi Pārtikas rūpniecības komisāra pavēle Nr. 266: “Izveidojot nacionalizēto miltu rūpniecības uzņēmumu tīklu, pārdēvēju šādus nacionalizētos lauku dzirnavu uzņēmumus:1) N/U “Roberts Šloss” vilnas un linu vērptuve, elektriskā stacija un koku zāģētava Alūksnē, Dzirnavu ielā 7, - par Miltu un maizes rūpniecības tresta “Alūksnes dzirnavām”.
Vācu okupācijas laikā R. Šloss atguvis uzņēmuma pārvaldīšanas tiesības. L. Branka – Bakajeva stāstījusi, ka “ lai gan vācieši Robertam ļāvuši vadīt fabriku, viņš kopā ar sievu un bērniem tomēr nolēmis aizbraukt uz Vāciju. Un aicinājis arī Lilitas mātes ģimeni doties līdzi, taču viņa atteikusies no piedāvājuma, jo bija aizstāvējusi ebrejus, par ko pat ielikta cietumā uz nošaušanu, taču Šlosi viņu izglābuši”.
1941. gada pavasarī R. Šloss ar ģimeni devies trimdā. Mūža nogali aizvadījis Fareles veco ļaužu mītnē. Miris 1959. gada 17. aprīlī, apglabāts Fareles kapos.