JĀNIS ZĪBIŅŠ

Šomēnes, laikā, kad pēc saulainās vasaras atkal atsāktas skolas gaitas, godinām skolotāju un gara gaismas nesēju JĀNI ZĪBIŅU.

Atmiņās par skolotāju savulaik dalījušās viņa meitas Maiga un Vija, ļaujot izzināt viņa darba un dzīves gājuma spilgtākos mirkļus. “Gribam kaut nedaudz uzrakstīt atmiņas par mūsu tēvu Jāni Zībiņu, par cilvēku, kurš lielajā, plašajā dzīvē varbūt bija nenozīmīgs, bet kurš ar savu darbu it no sīkām, mazām pērlītēm izveidoja kaut nelielu, bet krāšņu vainagu. Mēs esam pieraduši godā celt tikai lielus, spožus garus, bet esam pavisam piemirsuši tos vienkāršos cilvēkus, kuri savu dzīvi veltīja sava novada kultūras dzīves attīstībai, kuri nesa tajā laikā “gara gaismu” vienkāršo ļaužu vidū. Tajā laikā laukos šāds “gara gaismas” nesējs bija skolotājs.”

Jānis Zībiņš dzimis 1876. gada 27. martā Adulienas pagasta “Zeltakalnos” kā zemtura dēls. “Zeltkalni” bija lielas, meža ieskautas mājas, pilnīgi noslēgtas no ārpasaules. Tādā apkārtnē augot, J. Zībiņam veidojās visciešākā saskare ar dabu, darbu un Dievu. Zībiņu ģimenē auga 3 bērni - vecākā meita Anna un brāļi - Kārlis un Jānis. Tā kā Kārlim bija jākļūst par “Zeltakalnu” mantinieku, tad Jānim bija jāiet savs dzīves ceļš. Un tā, pēc Adulienas ministrijas skolas beigšanas, būdams ar “gaišu” galvu apveltīts, viņš iestājās Pleskavas skolotāju seminārā. Šo dzīves posmu viņš atminējās kā ļoti grūtu, bet ļoti skaistu. Kā viņš pats savulaik atminējies, iestāšanās brīdī bija izveidojušās divas audzēkņu grupas. Pirmajā bijušas bagātnieku ģimeņu atvases melnos uzvalkos, baltām “kravatēm” un spīdīgiem šņorzābakiem (saukti “melnie”). Otrajā – audzēkņi pašaustos vadmalas svārkos, dažs pat pastalās (saukti “pelēkie”). Pēc katra eksāmena arvien mazāka palika “melno”, bet “pelēkie” stingri turējās savās pozīcijās. Rezultātā gandrīz visi “pastalnieki” iekļuva seminārā. Apstākļi Zībiņu ģimenē bija grūti, tādējādi palīdzība no mājām bija niecīga. Daudzas reizes J. Zībiņš ar kājām mēroja ceļu no Adulienas līdz Pleskavai un atpakaļ, bet tas viņam nešķita par grūtu. 1896. gadā J. Zībiņš pabeidza semināru kā pilntiesīgs skolotājs, ar lielu zināšanu bagāžu un milzīgu strādātgribu.

Pirmā J. Zībiņa darba vieta divus gadus bija Odzienas pagasta skola. Vēlāk viņš strādāja par skolas pārzini Ziemera “Kaktiņu” skolā, bet 1900. gadā tika uzaicināts strādāt Šļukuma Neibeizera ministrijas skolā. Jau šajā laikā viņš piedalījās savas apkārtnes kultūras dzīvē, vislielāko vērību veltīdams kora mākslai. No 1901. gada viņš bija arī Alūksnes mūzikas un mākslas biedrības vadītājs.
1910. gadā Šļukumā J. Zībiņš apprecējās ar savu bijušo skolnieci Vilhelmīni (Minnu) Beņģeli. Neskatoties uz 15 gadu starpību, kopā viņi nodzīvoja saskanīgu un laimīgu dzīvi. Ģimenē bija meitas Ausma, Aina, Maiga, Vija, Malda (mirusi 3 dienu vecumā). Vilhelmīne ļoti atbalstīja J. Zībiņu kultūras dzīvē un skolotāja darbā, pati arī piedalījās teātra izrādēs un dziedāja korī.
1919. gadā J. Zībiņš ar ģimeni pārcēlās uz Beju, kur sāka strādāt par Bejas pamatskolas pārzini. Šis bija visilgākais un ražīgākais posms viņa darba dzīvē. Bez skolas vadīšanas un skolotāja darba, visu pārējo laiku viņš veltīja sabiedriskajai dzīvei. Viņš bieži tika aicināts kristīt bērnus, izvadīt aizsaulē aizgājušos, arī iesvētīt jaunuzceltās mājas. Bejas pagastā J. Zībiņš noorganizēja kori, aktīvi sadarbojās ar Malienas novada diriģentiem, bija personīgi pazīstams ar tā laika komponistiem un mūziķiem: J. Vītolu, E. Melngalvi, J. Zālīti. Jau semināra laikā viņš bija apguvis klavieru, ērģeļu un vijoles spēli.
Liela nozīme tuvākās apkārtnes kultūras dzīvē bija J. Zībiņa lugām, kuru iestudēšanā viņš visu veica pats, vienlaikus būdams gan režisors, gan scenogrāfs, gan arī apgaismotājs. Tajā laikā tika iestudētas tikai daudzcēlienu lugas, sākot ar klasiku un beidzot ar sadzīves lugām. Ziemā izrādes notika skolā. Savukārt katru vasaru tika iestudēta kāda brīvdabas izrāde. Uz Bejas skatuves tika spēlēts Alunāns (“Visi mani radi raud”, “Kas tie tādi, kas dziedāja?”, “Seši mazi bundzinieki”, “Mucenieks un muceniece”). Ar sevišķiem panākumiem tika rādīta E. Zālītes “Maldu Mildas sapņojums”, K. Ieviņa “Putras Dauķa precības” u. c. lugas.

“Mūsu tēva dzīves mērķis nebija manta un nauda. Viņš vienmēr atgādināja: “Mantu un bagātību jūs varat pazaudēt, bet gara bagātību neviens jums nevar atņemts. Pie devīzes viņš turējās un centās visas savas meitas skolot, cik vien tas ir iespējams. Mūsu tēvs ar politiku nenodarbojās un nekad nav bijis nevienā partijā. Vienmēr viņš uzsvēra, ka viņa aicinājums ir kultūra, ne politika. Tēvs prata visus lauku darbus, kurus arī pats strādāja, svešus palīgus viņš neņēma. Tēvs pie skolas iestādīja un kopa lielu ābeļdārzu, atstādams to kā sava mūža darbu skolai. Žēl, ka šis skaistais ābeļdārzs nepārcieta 1940to gadu bargo ziemu. (..) Atsevišķi vēl jāatceras tēva muzikālās dotības. Ērģeles viņš spēlēja ar rokām un kājām, jo arī tur bija klaviatūra, kas deva dobju skaņu. Mūsu mājās tēvs iegādājās klavieres ar Mocarta bildi vidū un diviem svečturiem abās pusēs. Uz klavierēm parasti stāvēja Dārziņa un Bēthovena bistes. Tēvs bija pievērsies garīgajai mūzikai, atskaitot kora dziesmas. Ļoti reti viņš nospēlēja arī kādu polku, tā sagādājot mums prieku, lai mēs padejotu. (..)

Tēvs ģimenē mums bija milzīga autoritāte. Viņš nekad nebija dusmīgs, nerājās, bet par izdarītajiem nedarbiem tik cieši paskatījās un pakratīja ar pirkstu, ka mums ar to pietika. (..) 1938. gadā mūsu tēvs aizgāja pensijā un pārcēlās uz dzīvi Alūksnē. Vēl Bejā strādādams, viņš uzcēla māju Siguldas ielā 4. Šo māju celdams, viņš domāja par savām meitām, lai katrai būtu savs dzīvoklis. Liktenīgs bija 1937. gada pavasaris, kad saslima mammīte. Viņa vairs neatlaba un 1938. gada 30. oktobrī aizmiga mūžīgā miegā. Viņa tā gribēja dzīvot jaunajā Alūksnes mājā, vienīgi vasarās pa laikam kādas dienas tur pabija. (..) Dzīve kļuva arvien trauksmaināka, Latvijā ienāca krievi, tad sekoja karš un vāciešu valdīšanas laiks. Tēvs politiskajā dzīvē nemaisījās, bet domāja tikai, kā izdzīvot un mūs izvadīt skolā. Bēgļu gaitas mūs aizveda no mājām prom, tēvs palika viens. Grūtas viņam bija dienas mūža novakarē, jo nonāca svešu ļaužu pajumtē. Tie par viņu nerūpējās, un 1944. gada februārī, neaprūpēts, viņš aizgāja aizsaulē. Kad mēs atgriezāmies no bēgļu gaitām, tēvs jau bija kapu kalniņā,” tā par skolotāja mūža nogali atminējās viņa meitas.