EDUARDS ZARIŅŠ

Šomēnes stāsts par fotogrāfu Eduardu Zariņu, kurš bija iecienīts fotogrāfs ne vien Alūksnē, bet arī tuvākā un tālākā apkārtnē. Laucinieki bieži aicināja fotogrāfu uz mājām, lai dokumentētu jaunceļamās mājas spāru svētkus un apkūlības - gada darbu noslēgumu. Viņš fotografēja arī kāzas, kristības, bēres, skolu izlaidumus. Ļoti daudz- portretus.

Fotogrāfs Eduards Zariņš dzimis Gaujienas pagasta “Lejaslāčos” 1875. gada 14. janvārī. 20. gadsimta sākumā viņš studēja Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā, tomēr par profesionālu gleznotāju nekļuva un to kompensēja, pievēršoties fotografēšanai. 1904. gadā E. Zariņš atvēra savu foto studiju Alūksnē, īrētās telpās divstāvu kokā ēkā pie baznīcas (tagadējā adrese - Dzirnavu iela 5). 1910. gados viņš pārcēlās uz savu jaunuzcelto namu Dzirnavu ielā 3 (1920.- 30. gados adrese- Dzirnavu iela 1). Raugoties tā laika fotogrāfijās, var redzēt, ka šī ēka bija viena no skaistākajām un iespaidīgākajām pilsētā. Tās arhitektūras stilā bija jaušamas nacionālā romantisma pieskaņas. Virs citu namu jumtiem graciozi pacēlās stiklotais jumta tornītis. Namam bija vairāki metāla balkoni, kas pildīja gan praktiskas funkcijas, gan arī daiļoja namu kā dekoratīvs elements. Mājas gala sienu greznoja fotogrāfa zīmols, kuru neaizkrāsoja pat tad, kad salonam bija cits īpašnieks.

Fotografēšanos pie E. Zariņa savā darbā “Puiciska dvēsele” apcerējis Aleksandrs Pelēcis: “Pienāca laiks, kad visiem mālupiešiem jaunas pases deva, bet, lai pases dabūtu, desmitnieks visiem pavēstes atnesa, lai ierodas tad un tad uz pagasta māju. Tur būs fotogrāfs un tas par vienu latu uz galviņas nobildēs jaunās pases īpašnieku. Visi tad arī sadabūja to latu, un cits kājām, cits ar piena vedēju nokļuva pagastā, jo tas fotogrāfs tur veselu nedēļu darbojās, lai visus mālupiešus pārfotografētu. Kas gribēja un kam naudas vairāk, varēja arī pie viņa krūšu bildi pastellēt vai visā augumā noņemties. Skunstniekam pat dikurācija bija, ko aiz muguras palikt, lai izskatītos, ka tu pie pils esi noņēmies. No mūsu mājiniekiem gan neviens to pili negribēja. Pietika, ka par latu būs sešas mazas bildītes.”

Eduards Zariņš bija precējies ar Annu Zariņu (dzim. Kohs), 1912. gada 4. maijā viņu ģimenē piedzima meita Ērika (pēc precībām Krauja). Vēlēdamies meitai nodrošināt labāku izglītību, 1928. gadā Zariņu ģimene pārdeva mežu “Lejaslāčos” un pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur uzcēla savu dzīvojamo māju Marijas ielā 6. Šajā ēkā E. Zariņš atvēra arī savu fotostudiju. Nevarēdams apvienot namu apsaimniekošanu un fotogrāfa darbu abās pilsētās, viņš piedāvāja fotogrāfam Nikolajam Andersonam, kurš bija atvēris savu darbnīcu arī Marijas ielā 6, pārcelties uz Alūksni un pārņemt labi iekārtoto darbnīcu un dzīvokli savā mājā. Tīri ekonomiskos nolūkos N. Andersons līdz 1938. gadam izmantoja E. Zariņa fotogrāfijas zīmolu un arī reklāmas uzrakstu uz nama Dzirnavu ielā 3.
Ērika Zariņa iestājās LU juridiskajā fakultātē, bet pēc tās beigšanas - medicīnas fakultātē. Drīz vien viņa apprecējās ar Latvijas armijas virsnieku Jāni Krauju un pirmajā padomju okupācijas gadā sagaidīja meitas Juttas piedzimšanu.
1941. gada 14. jūnijā Ērika ar vīru tika izsūtīti uz Sibīriju, bet viņu piecus mēnešus veco meitiņu, pateicoties miliča žēlsirdībai, atļāva atstāt mājās ar vecvecākiem.
Eduards un Anna 1944. gadā ar četrgadīgo Juttu devās bēgļu gaitās un nonāca nometnē pie Štutgartes. Eduards Zariņš arī svešumā nepameta savu interesi par fotogrāfiju, attīstīja filmas un gatavoja bildes.

Fotomākslinieks un fotogrāfijas vēsturnieks Pēteris Korsaks pētījumā “Eduards Zariņš. Fotomeistara un viņa meitas un mazmeitas Odiseja” par fotogrāfa meitu Ēriku rakstīja: “Ērikas Kraujas gaitas Sibīrijā ir veselas grāmatas vērts stāsts. 1947. gada jūnijā viņa atbēg uz Latviju un dodas uz bijušo vecāku dzīvokli, kur dzīvo sētniece, kas viņu pieraksta (padomju laikos bez pierakstīšanās darbu nevar dabūt). Viņai izdodas dabūt darbu Rīgā tuberkulozes slimnīcā, nolikt divus pirms izsūtīšanas nenokārtotus eksāmenus un saņemt diplomu ar izziņu par pilna kursa beigšanu 1941. gadā. Šis svarīgais notikums atzīmēts Vērmaņdārza restorānā kopā ar kursa un likteņbiedru Aleksandru Neibergu. Drīz vien (1948) Ērika norīkota par Lielbērzes tuberkulozes sanatorijas galveno ārsti, bet nepilnus divus gadus vēlāk (1950.1.IX) čeka viņu atkal arestē un izsūta uz Sibīriju, tikai ar to atšķirību, ka ir jau uzkrāta pieredze par izsūtīšanas grūtībām un piedzīvojumiem. Savās atmiņās Ērika stāsta: Tā, pateicoties savam otrās šķiras cilvēka stāvoklim, dabūju iepazīties ar dažādiem cilvēkiem, dažādiem dzīves apstākļiem, dažādām attīstības pakāpēm un morālo kritēriju vērtēšanas spējām. Par latviešiem man šajos ceļojumos nav slikta ko teikt. Bet kangari bija. Ja no triju cilvēku kompānijas divus pēc kāda laika apcietināja, tad par trešo šaubu nebija…”
1956. gadā Ērika atgriezās Latvijā. Viņa tika nosūtīta uz Lielbērzes sanatoriju, kur nostrādāja līdz mūža beigām. Sākotnēji par savu meitu un vecākiem viņai nekas nebija zināms, bet drīz vien izdevās noskaidrot, ka tēvs jau miris svešumā 1954. gadā, bet māte – četrus gadus vēlāk. Rīgas dzimtsarakstu birojā Ērikai paskaidroja, ka viņas vīrs Jānis miris 1944. gada 8. septembrī, bet pēc neatkarības atjaunošanas LR prokuratūra pavēstīja, ka viņš nošauts jau 1942. gada maijā. Ērika savu meitu Juttu satika 1973. gadā.
2013. gadā Jutta ar vīru Ginteru pārapbedīja savus vecvecākus- Annu un Eduardu Zariņus- dzimtas kapos Gaujienā.