ALEKSANDRS KALĒJS

Šomēnes stāsts par Latvijas armijas štāba priekšnieku, ģenerāli Aleksandru Kalēju. Kāds A. Kalēja laikabiedrs savulaik teicis: “Armijas štābā viņš ar savām darba spējām un rakstura pozitīvajām īpašībām ieguva visas armijas virsnieku nedalītas simpātijas un cieņu.

Aleksandrs Kalējs dzimis 1876. gada 26. februāri Alūksnē, namsaimnieka Georga Kalēja piecu bērnu ģimenē. Pēc pamatskolas beigšanas viņš izglītību ieguva Pleskavas skolotāju seminārā, pēc kura absolvēšanas septiņus gadus strādāja par pedagogu Ikšķilē un Bolderājā. Izšķīries par virsnieka profesijas izvēli, 1902. gadā A. Kalējs iestājās Tiflisas (tag. Tbilisi Gruzijā) kara skolā, kuru absolvēja 1905. gadā, iegūstot podporučika pakāpi. Jāatzīmē, ka no 139 virsniekiem A. Kalējs skolu absolvēja kā divdesmit otrais labākais.

Laiks, kad A. Kalējs beidza kara skolu, bija politiski sarežģīts, jo ritēja Krievijas Japānas karš. Tieši tādēļ 1905. gada izlaidums, kā ierasts, notika nevis augustā, bet gan paātrināti, jau aprīlī. Savukārt valsts iekšienē notika revolūcija, un tās apspiešanā iesaistījās ne tikai Iekšlietu ministrijas spēki, bet arī armijas daļas. Tikai pateicoties labajām sekmēm, A. Kalēja dienesta gaitas bija iespējams turpināt Latvijā. Un tā jaunais podporučiks pēc īsa atvaļinājuma ieradās Jelgavā izvietotajā 114. Novotoržskas kājnieku pulkā un uzsāka savu virsnieka dienestu kā pulka 4. bataljona adjutants un ieroču pārzinis.

Tomēr jau 1907. gadā A. Kalējs lūdza uz gadu pievienoties 15. grenadieru pulkam Tiflisā, jo dienests grenadieru pulkos virsnieku karjerā tika augstāk vērtēts par dienestu kājnieku un strēlnieku pulkos. Jau 1908. gada augustā A. Kalējs tika paaugstināts par poručiku, un viņš iesniedza lūgumu par oficiālu pārvietošanu. Turpmākās dienesta gaitas tika aizvadītas Aizkaukāzā. Tur 1912. gada augustā viņš paaugstināts par štābskapitānu.

1914. gada martā A. Kalējs sekmīgi nokārtoja Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijas iestājeksāmenu pirmo kārtu Kaukāza kara apgabala štābā. Otrā kārta būtu sekojusi vasarā, taču sākās karš un augusta beigās 15. grenadieru pulka 9. rotas sastāvā viņš devās uz fronti Austrumprūsijā. Septembra sākumā sekoja kaujas Suvalku virzienā un to apkārtnē. Oktobrī viņam bija jāuzņemas rotas komandēšana, tad sekoja smagas kaujas Austrumprūsijā un Polijā. 1914. gada 12. decembrī, vācu karaspēkam ielencot Krievijas karaspēka kaujas sektoru, A. Kalējs tika kontuzēts un visa bataljona sastāvā krita gūstā. Šajā laikā pavēlniecība izsludināja Svētās Annas IV šķiras un Svētā Staņislava III šķiras ordeņa ar šķēpiem piešķiršanu A. Kalējam par 1914. gada kaujās parādīto varonību.
Izkļūt no gūstekņu nometnēm un atgriezties dzimtenē tūkstošiem tajās esošie latviešu karavīri varēja tikai pēc kara beigām, revolūcijas sākuma un impērijas sabrukuma Vācijā. 1918. gada 30. novembrī arī A. Kalējs atgriezās Alūksnē un apmetās uz dzīvi pie vecākiem.
Sekoja īsais padomju varas periods, reģistrēšana Latvijas PSR Malienas kara nodaļā, paredzot iesaukšanu boļševiku armijā, tad kaujas par Alūksnes atbrīvošanu 1919. gada sākumā. Pēc tam dažus mēnešus A. Kalējs strādāja par svešvalodu skolotāju vietējā pareizticīgo draudzes skolā.

1919. gada 31. maijā A. Kalējs brīvprātīgi pieteicās dienestā Ziemeļlatvijas brigādē, kur tika ieskaitīts dienestā kā kapteinis. Jūnijā viņš kļuva par rezerves bataljona (jūlijā nosaukums mainīts uz 4. Siguldas kājnieku pulku, bet augustā uz 6. Rīgas kājnieku pulku) rotas komandieri, no jūlija par bataljona komandiera palīgu, bet vēlāk jau pulka komandiera palīgu. Rudenī pulks jau piedalījās kaujās ar Bermonta spēkiem, apliecinot savu drosmi un varonību. 1919. gada 4. novembrī kaujā pie Dammes, Anniņmuižas un Zolitūdes, kad bermontiešu uguns iznīcināja visas sakaru līnijas starp pulka štābu un vienībām, neraugoties uz nikno lielgabalu, ložmetēju un šauteņu uguni, A. Kalējs atjaunoja sakarus, koriģēja uguni un pilnīgi nodrošināja pulka kaujas līniju. Par varonību kaujās A. Kalējs 1920. gadā tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru.
1920. gada janvārī A. Kalēju pārcēla uz armijas Galvenā štāba Operatīvo daļu, 10. martā iecēla par 13. Tukuma kājnieku pulka komandieri (tad arī A. Kalējs ieguva pulveža-leitnanta dienesta pakāpi). Pēc Tukuma pulka izformēšanas viņš kļuva par 4. Valmieras kājnieku pulka komandieri, bet gadu vēlāk saņēma pulkveža pakāpi un kļuva par Latvijas Kara skolas priekšnieku.

Laikā no 1924. līdz 1926. gadam A. Kalējs papildināja savas militārās zināšanas studējot Francijas Kara akadēmijā. Pēc atgriešanās no studijām A. Kalēju iecēla par Armijas komandieru štāba Apmācības daļas priekšnieku. Jau pēc gada viņš kļuva par Armijas štāba priekšnieku, 1927. gada 18. novembrī A. Kalējam piešķīra ģenerāļa pakāpi.
Kā armijas štāba priekšnieks 1928. gadā A. Kalējs sešus mēnešus bija arī Kara virstiesas loceklis un vienmēr aizstāja armijas komandieri viņa prombūtnes laikā. 1932. gadā viņš vadīja Latvijas delegāciju bruņošanās ierobežošanas konferencē Ženēvā, bieži apmeklēja Igauniju un Somiju kā Latvijas militārais pārstāvis, kā arī pavadīja Valsts Prezidentu vizītē pie Zviedrijas karaļa.

Vēsturnieks E. Andersons par A. Kalēju 1984. gada izdevumā “Universitas” rakstījis: “A. Kalēja laika biedra personīgi man atstāstītie gadījumi liecina, ka Kalējs bijis ļoti sirsnīgs, līdzcietīgs un izpalīdzīgs cilvēks, kādus var sastapt tikai ļoti reti. Savā vēstulē šis laika biedrs liecina: “Kā kara jurists vairāk nekā sešus gadus es nokalpoju Armijas komandiera štābā. Mans amats bija līdzīgs daļu priekšnieka amatam un saucās Tieslietu pārzinis. Mēs visi štāba virsnieki savā starpā labi sadarbojāmies un draudzīgi satikām. Izņemot Armijas komandieri, mums adjutanta nebija, un tāpēc vajadzības gadījumā ar vieglu pieklauvējumu pie kabineta durvīm mēs viens otru apmeklējām.” Amats viņam deva iespēju labi iepazīties ar Kalēju. Ģenerāļa Kalēja mājas arī bija tuvu viņa mājām Alūksnē, un tā viņš pavisam tuvu iepazinās ar šo neikdienišķo, jauko cilvēku. Aleksandrs Kalējs bija ļoti atklāta, sirsnīga rakstura, bez ļaunuma un bez aizdomām. Viņš bija arī elegants un iznesīgs un labi prata vācu un franču valodas, šajā ziņā būdams retums Latvijas augstāko virsnieku vidū. Ar savu stāju, eleganci un svešvalodu zināšanām Kalējs, dabīgi, varēja lepoties un labi jutās ārzemju virsnieku un diplomātu vidū dinejās un pieņemšanās. Viņa sirsnības un atklātības dēļ un viņa valodu zināšanas izmantojot, viņu tur ārzemnieki ielenca, lai kaut ko uzzinātu par Latvijas armiju un Latvijas diplomātijas noskaņām. Viltīgie militārie atašeji un diplomāti savos pārskatos apzīmējuši Kalēju par cilvēku, kam paticis dižoties un pļāpāt. To taisnīgā sašutumā noraidījis kāds viņa paziņa un kollēga, un es viņam pilnīgi piekrītu. Sirsnību un savas stājas un stāvokļa apziņu nevaram apzīmēt par plātīšanos. Šajos ārzemnieku spriedumos varbūt izpaužas drusku skaudība un nenovīdība, sagaidot no mazas tautas pārstāvja drīzāk neaptēstību un vienkāršību manierēs un stājā. Lasot rietumu ziņotāju dokumentus, tomēr jāsaka, ka ģenerālis Kalējs savā atklātībā ir bijis pārāk atklāts un kritisks, ar svešiniekiem izdiskutējot Latvijas valdības politiku un atsevišķu latviešu politiķu nelāgās īpašības.”

Latvijas armijā, neraugoties uz pakāpēm un ieņemamajiem amatiem, virsniekus regulāri prasīgi atestēja. A. Kalēja pēdējais arhīvā saglabājies atestācijas dokuments attiecas uz 1932. gadu. To parakstījis armijas komandieris ģen. M. Peniķis. Vērtējums ir gan uzteicošs, gan kritisks. Tas sākas ar vārdiem: “Veselība un garīgās spējas ir labas. Reibinošus dzērienus lieto mazos apmēros, un tas uz dienestu nekādu iespaidu neatstāj. Raksturs pietiekoši stingrs, bet savos lēmumus bieži nenoteikts un savās attiecībās ar padotiem dažreiz pamīksts. Pārvalda teicami franču un vācu valodu, kā ari pietiekošā mērā angļu valodu, bet diemžēl nedod mūsu militārai literatūrai un mūsu armijas apmācībai visu to, ko varētu dot.” Taču secinājums ir visnotaļ pozitīvs: “Ļoti labs, atstājams ieņemamā amatā”.

A. Kalējs mira 1934. gada 14. februārī no sirdstriekas Rīgas Kara slimnīcā. Ģenerālis mūža mājas atrada savas dzimtās pilsētas – Alūksnes kapos. Dzīvē viņš bija sasniedzis augstus mērķu - ieguvis augstāko akadēmisko militāro izglītību, militārās karjeras laikā saņēmis arī 2. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Aizsargu Nopelnu krustu, kā arī vairākus augstus Beļģijas, Čehoslovākijas, Francijas, Igaunijas, Polijas, Somijas, Zviedrijas un Krievijas apbalvojumus (kopskaitā 10) un godam kalpojis savai Tēvzemei.