ALEKSANDRS PELĒCIS

Aprīļa mēnesī stāsts par novadnieku  dzejnieku un rakstnieku Aleksandru Pelēci.  Viņa dzīves laikā izdoti astoņi dzejoļi krājumi, pēc nāves -  vēl četri. Lielākajā daļā dzejoļu jūtami paša autora  dvēseles pārdzīvojumi, kas  bieži vien pausti caur dabas tēliem. Dzejoļos atspoguļojas arī Latvijas vēstures un kultūrvēstures notikumi un tradīcijas. A. Pelēcis rakstījis arī īsprozu, kas apkopota piecās grāmatās. Viņš tiek uzskatīts par Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tradīcijas turpinātāju, īpaši darbos “Alūksnes grāmata” (1984) un “Puisiska dvēsele” (1990), kurās stāstījis par savu bērnību un jaunību.

Dzejnieks Aleksandrs Pelēcis dzimis 1920. gada 10. aprīlī Valkas apriņķa Mālupes pagasta Ķikšu mājās. Bērnību Aleksandrs aizvadīja Mālupes “Ķikšos” un “Rogās”. Māte Minna (dz. Teterovska) uzaudzināja dēlu viena, jo četrus mēnešus pirms A. Pelēča piedzimšanas, viņa tēvs Arvīds krita Latvijas Neatkarības karā. 1934. gadā A. Pelēcis pabeidza Mālupes pamatskolu, 1939. gadā - Alūksnes ģimnāziju. 1932. un 1938. gadā “Alūksnes Draudzes Vēstnesī” iespiestas pirmās A. Pelēča publikācijas.

Latvijas Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa atbalstīts, A. Pelēcis iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes baltu valodu nodaļā. Studiju laikā viņš aktīvi darbojās studentu organizācijā “Ramave”. 1943. gada 24. martā sekoja mobilizācijai latviešu leģionā. Kopā ar 16  citiem mobilizētajiem A. Pelēci nosūtīja uz Berlīni, kur līdz 1943. gada oktobrim viņš mācījās kara ziņotāju (korespondentu) kursos, bet pēc tam bija kara korespondents laikrakstā “Daugavas Vanagi”. 

1943. gadā Kārļa Rasiņa apgādā iznāca A. Pelēča pirmais dzejoļu un balāžu krājums “Aizsapņošanās”. Laikraksta redakcijai 1944. gada septembrī pārceļoties uz Kurzemi, A. Pelēcis dezertēja un slēpās Rīgā. Dezertēšanas iemesls bija viņa uzstāšanās radiofona pārraidē, kur, pretēji vācu propagandas organizatoru norādījumam, viņš aicināja latviešus: “…paliksim ar savu tautu Saules mūžu vienuviet!”

Ar 1944. gada novembri A. Pelēcis sāka strādāt par skolotāju Valkas vidusskolā.  Viņa skolnieču vidū bija arī dzejnieka nākamā sieva Rita Severe. Kad 1945. gada janvārī A. Pelēcim atkal draudēja arests, viņš aizbrauca uz Rīgu, kur slēpās līdz aresta brīdim. Šajā laikā viņa dzejoļus publicēja Latvijas Nacionālo partizānu organizācijas pagrīdes izdevums “Kurbads”. 1946. gada 17. janvārī A. Pelēcis tika  arestēts. Aresta pamatojums: dienējis vācu armijā, sadarbojies ar “Latviešu nacionālo partizānu organizāciju”, publicējis pretpadomju rakstus. 1946. gada 28. augustā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Kara tribunāls Aleksandru Pelēci tiesāja un piesprieda 10 gadus labošanas darbu nometnē.

1949. gada 25. martā uz Amūras apgabala Tigdas rajonu kā tiesātā nacionālista ģimenes locekļi tika izsūtīta arī A. Pelēča māte Minna Pelēce, mātes brālis Jānis Teterovskis un mātes māsa Anete Teterovska.

Sibīrijā un Tālajos Austrumos A. Pelēcis pavadīja 23 gadus. Sākotnēji nometnēs Taišetā, vēlāk Amūras apgabala sādžā “25. kilometrs”. Sibīrijā 1964. gadā piedzima Aleksandra un Ritas Pelēču dēls Mārtiņš. Nometinājuma gados A. Pelēcis aizsāka saraksti ar latviešiem dažādās pasaules valstīs. Trimdas latviešu periodikā  tika publicēti viņa dzejoļi. Sibīrijā Pelēču ģimene dzīvoja līdz 1969. gadam, kad atgriezās Latvijā un pārcēlās uz Talsiem. Talsos A. Pelēcis strādāja dažādus melnstrādnieka darbus Komunālo uzņēmumu kombinātā. Sākotnēji viņš dzīvoja pie radiniekiem Laidzes ielā 29, tad Pelēču ģimene pārcēlās uz dzīvokli Dzirnavu ielā 1, kur dzejnieks nodzīvoja līdz sava mūža pēdējai dienai.

Atgriežoties dzimtenē, divus gadus A. Pelēcim nebija ļauts publicēties. Vēlāk viņa dzejoļi publicēti žurnālā “Karogs” un Talsu rajona laikrakstā “Padomju Karogs”. No 1970. gadā viņš aizsāka regulāras publikācijas Latvijas periodikā, bet 1977. gadā iznāca viņa otrais dzejoļu krājums “Lapegle”. 

 1982. gada 5. maijā A. Pelēcis tika uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, no 1984. gada oktobra viņš darbojās tikai rakstniecībā. Par prozas darbu “Sibīrijas grāmata” 1994. gada aprīlī  viņš saņēma Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera fonda 1993. gada balvu literatūrā, bet 1994. gada novembrī no Latvijas  prezidenta Gunta Ulmaņa  saņēma “Triju Zvaigžņu” ordeni.

Aleksandrs Pelēcis aizsaulē devās 1995. gada 12. oktobrī. Dzejnieks  apbedīts Talsu rajona Lībagu pagasta Sukturu kapsētā blakus Talsos jau agrāk mirušajai mātei.

Latvijas prezidents Guntis Ulmanis pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā, līdzjūtībā rakstīja: “Mūžības ceļā pāragri aizgājis dzejnieks un rakstnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Aleksandrs Pelēcis. Skumjās zemu noliec galvu literāti un literatūras draugi, sēro daudzi visā Latvijā. Viņa darbi arvien talantīgi apliecinājuši tēvu zemes mīlestību, cildinājuši vīrišķību un godīgumu. Lai gan turpat trešdaļa mūža aizvadīta izsūtījuma vietās Sibīrijā, lai gan tikusi iedragāta veselība, tomēr garīgā rosība dzejniekam un rakstniekam vienmēr ir likusi pacelties pāri ciešanām un grūtībām. Sirsnīgā piemiņā glabāsim Aleksandra Pelēča vārdu, viņa darbos arvien atradīsim mudinājumu un mierinājumu.”