Mēneša priekšmets

Par Alūksnes muzeja septembra mēneša krājuma priekšmetu izvēlēts 20. gs. sākuma rakstāmgalds, kas piederējis Alūksnes notāram Bruno Baumanim.

Alūksnes muzeja augusta mēneša krājuma priekšmets - Aizsardzes formas tērpa nozīmīte. 

Alūksnes muzeja jūlija mēneša krājuma priekšmets – dižciltīga latgaļu karotāja divasmeņu zobens, kas atrasts arheoloģisko izrakumu laikā Asaru senkapos, Alsviķu pagastā, Indzera ezera ziemeļu krastā.

Alūksnes muzeja jūnija mēneša krājuma priekšmets - vēsture, kuru tuviniekiem no izsūtījuma Sibīrijā sūtījis novadnieks Inārs Leimanis.

Alūksnes muzeja maija mēneša krājuma priekšmets - Veselības departamenta 1920. gadā izdotā skrejlapa “Sargies no lipīgām slimībām”.

Alūksnes muzeja aprīļa mēneša krājuma priekšmets – grafiķes Dzidras Ezergailes miniatūrgrafikas mākslas darbi - ekslibri (lat. ex libris).

Marta mēnesī Alūksnes muzeja krājuma priekšmeta goda vietā ceļam fotogrāfiju ar Augstākās tautskolas kolektīvu (1910. gadi), pieminot Alūksnes pareizticīgo draudzei daudzus gadu desmitus kalpojušo virspriesteri un aktīvu sabiedrisko darbinieku Andreju Jansonu (fotogrāfijas centrā).

Alūksnes muzeja februāra mēneša krājuma priekšmets - 19. gadsimta  70.-90. gadu roku darbs – kleitas apkaklīte, kas valkāta zemnieku vidē kā tumšas kleitas aksesuārs. Alūksnes muzeja krājumā to nodevusi Minna Melece no Ilzenes pagasta “Mežslokām”. (ANM 7880)

Kādas nianses var nolasīt šajā zemnieces tērpa elementā? Tērpa aksesuārs, atbilstoši tā laika tendencēm, veidots Eiropas modes stilā. Tas izgatavots kā sava veida autordarbs, lai nebūtu vienāds divām atšķirīgām dāmām. Lai gan zemnieku vidē apģērbi visbiežāk tika valkāti vai pat stipri novalkāti, šis izskatās gluži kā jauns.

Krāšņais aksesuārs uzskatāmi vēsta, ka 19. gadsimta nogalē mode aptvēra daudz plašākus sociālos slāņus. Arī zemnieces, pēc smaga darba lauku sētā, atpūtas brīžos pārtapa dāmās, mugurā velkot pašu darinātos tērpus.

Janvāra mēneša krājuma priekšmets- 7. Siguldas kājnieku pulka otrā nozīmīte. (ANM 1659)

Pirms simts gadiem Alūksnē dislocēja 7. Siguldas kājnieku pulku, tādēļ  Alūksnes muzeja krājuma mēneša goda vietā ceļam 7. Siguldas kājnieku pulka nozīmīti.

7. Siguldas kājnieku pulkam savulaik bija 3 krūšu nozīmītes. 1921. gada 29. janvārī apstiprināja pirmo, 1923. gada 12. maijā - otro, bet 1934. gada 20. februārī - trešo pulka krūšu nozīmīti. No tās brīža vecās nozīmītes bija atļauts nēsāt tikai tiem, kuri tās bija ieguvuši pirms jaunās apstiprināšanas. Otrās nozīmītes pamatā ir piecstūraina sudrabota metāla zvaigzne, uz kuras uzlikts tumši oksidēts reljefs ozolzaru vainags. Uz vainaga krustojas stilizēti zeltīti senlatvju šķēps un kaujas vāle. Virs tiem uzlikts sarkanbaltsarkani emaljēts vairogs sudrabaina metāla ierāmējumā. Uz vairoga uzraksts: "7.S.K.P. 1920/VI 19".

Alūksnes muzeja decembra mēneša krājuma priekšmets - kalēja J. Lācīša 19. un 20. gs. mijā rakstītās darba uzskaites burtnīcas. (ANM 6235)

Latvijā kalēja arods allaž bijis cienījams un augstu novērtēts. Līdz pat 20. gadsimtam neviens pagasts nebija iedomājams bez kalves. Katrā lielajā miestā bija savs kalējs, bet mazie ciemi pa 2-3 kopā uzturēja vienu kalēju, kurš veica visus ar metāla apstrādi nepieciešamos darbus.

Par to, cik pieprasīts šis arods bijis Alūksnes pusē, liecina Alūksnes muzeja krājumā glabātās Jaunlaicenes pagasta kalēja J. Lācīša 19. un 20. gadsimta mijā rakstītās darba un rēķinu uzskaites burtnīcas. Rūpīgi veiktajos pierakstos var lasīt: kam un kad sniegti pakalpojumi, kādi un cik apjomīgi darbi veikti, cik lieli ir bijuši ieņēmumi un izdevumi, atsevišķā sadaļā uzskaitīti arī parādnieki.

Alūksnes muzeja krājuma novembra mēneša priekšmets – Alsviķu pagasta lauksaimniecības biedrības karogs. (ANM 21223)

1920.- 30. gados par Latvijas lauksaimniecības attīstību un modernizāciju rūpējās Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrība. Pēc K. Ulmaņa apvērsuma tā zaudēja pašpārvaldes brīvību un tika pakļauta Lauksaimniecības kameras uzraudzībai, bet 1936. gadā – likvidēta. Centrālbiedrības funkcijas pārņēma Latvijas Lauksaimniecības kamera. 1936. gadā tika izdots likums par lauksaimniecības biedrību dibināšanu katrā pagastā, apvienojot līdz tam pastāvējušas dažādu nozaru biedrības. Tādējādi visos pagastos tika nodibinātas apvienotas lauksaimniecības biedrības ar vairākām sekcijām, piemēram, zemkopības, lopkopības, būvniecības, mājturības. Faktiski katrā pagastā tika izveidota neliela lauksaimniecības kameras filiāle.

Alsviķu pagasta lauksaimniecības biedrības svinīgā atkāšana.

Alsviķu pagasta lauksaimniecības biedrība ar valdes sēdekli Alsviķu pagastā kā bezpeļņas biedrība reģistrēta Rīgas apgabaltiesas reģistra nodaļā 1937. gada 12. janvārī, savukārt tās svinīgā atkāšana notika 1937. gada 3. oktobrī “Strautiņos”, bibliotēkas biedrības telpās. Pasākumu ievadīja mazpulka ražas apskate, kam sekoja lauksaimniecības biedrības svinīgā atklāšana ar dievkalpojumu, kuru noturēja mācītājs G. Kņezs-Kņezinskis. Pēc tam sekoja biedrības priekšsēdētāja Ā. Leimaņa pārskats par biedrības dibināšanas gaitu, Latvijas Lauksaimniecības kameras pārstāvja runa, valdes un revizījas komisijas locekļu un mazpulka dalībnieku svinīgā solījuma nodošana, ilggadīgo laukstrādnieku un mazpulka dalībnieku godalgošana. Lauksaimniecības biedrību atklāšanas svētkos sveica Latvijas Lauksaimniecības kameras pārstāvis, Alsviķu pašvaldības pārstāvis E. Bite, 6. klasīgās pamatskolas pārzinis A. Akmentiņš, aizsargu nodaļas priekšsēdētājs T. Osis, piensaimniecības biedrības pārstāvis J. Ādamsons, lopkopības pārraudzības biedrības pārstāvis V. Mednis, 71. mazpulka vadītājs J. Ruciņš un citi viesi. Svētkus noslēdza saviesīgais vakars.

Savukārt lauksaimniecības biedrības karoga iesvētīšana notika 1940. gada 13. maijā, Vasaras svētkos. To organizēja Alsviķu aizsargu nodaļa un lauksaimniecības biedrība, Valsts vienības svētku ietvaros. Pasākuma laikā notika Alsviķu lauksaimniecības biedrības karoga iesvētīšana un pasniegšana, Latvijas Lauksaimniecības kameras pārstāvja priekšlasījums, teātra izrāde 3 cēlienos “Divas laimes”, kā arī saviesīgais vakars.

Alūksnes muzeja krājuma oktobra mēneša priekšmets –hernhūtiešu brāļu draudzes saiešanas nama plāksne, izgatavota 1882. gadā un piestiprināta pie brāļu draudzes nama Ziemera pagasta “Ādiņās”. (ANM 5248)

Vidzemes hernhūtiešu brāļu draudze bija reliģiska un sabiedriska kustība, kas no 18. gs. 30. gadu 2. puses aptvēra daļu Vidzemes un turpinājās līdz pat 20. gs. 40. gadiem, savus ziedu laikus sasniedzot 19. gs. 20.–30. gados.

Vidzemes guberņā  brāļu draudze ienāca no Vācijas, Oberlauzicas, kur tā sāka darboties 18. gs. 20. gados. Kustības dibinātājs un pirmais vadītājs bija grāfs Nikolauss Ludvigs fon Cincendorfs.

Par vienu no galvenajiem darbības mērķiem brālība savos statūtos izvirzīja misijas darbu – došanos uz tām vietām, kur nebija brīvi pieejama kristietība vai tā kādu apstākļu dēļ tika sludināta nepilnvērtīgi. Par misijas mērķi kļuva arī Lielā Ziemeļu kara rezultātā Krievijas iekarotās un tās sastāvā iekļautās Baltijas guberņas – Vidzeme un Igaunija. Pirmie hernhūtiešu misionāri Latvijā ieradās 1729. gadā. Lai sekmētu brāļu draudzes kustības izplatību, 1738. gadā Valmiermuižā tika nodibināts skolotāju seminārs, kurā hernhūtieši sagatavoja latviešu lauku skolu skolotājus. Līdztekus semināra darbībai Valmierā sāka noturēt arī atsevišķas brāļu draudzes saiešanas. Pakāpeniski draudzes piekritēju skaits sasniedza 3 tūkstošus, aptverot Valmieras, Cēsu, Straupes, Raunas, Mārsnēnu, Smiltenes un Liepas draudzes. Šo laiku brāļu draudzes pārstāvji dēvēja par “pirmajiem ziedu laikiem”, un to var uzskatīt arī par Vidzemes zemnieku garīgo atmodu. Svarīgākie Vidzemes brāļu draudzes panākumi saistāmi ar Vidzemes zemnieku kristianizāciju, būtisku zemnieku izglītības līmeņa kāpumu, kas sekmēja nacionālās inteliģences dzimšanu. Brāļu draudzes ideoloģija būtiski neatšķīrās no citām kristīgām baznīcām, tajā īpaši tika izcelta dievbijība, labdarība, vienkāršība, strādīgums, vispusīga izglītotība, mērenība, godīgums un paklausība. Īpaša uzmanība tika veltīta audzināšanai un ģimenei. Vidzemes brāļu draudze sekmēja arī izmaiņas lauku ainavā. Laikā no 18. gs. 30. gadu beigām līdz 19. gs. beigām tika uzcelti apmēram 120 līdz 150 hernhūtiešu saiešanas nami, kuros notika saiešanas – hernhūtiešu dievkalpojumi, kā arī sanāksmes un apmācības.